Strādājošas mammas “vainas sajūtas” spožums un posts

Kad atsāc strādāt, līdztekus patīkamajam satraukumam par principā jaunas dzīves sākumu, ir arī daži blakusefekti. Viens no nepatīkamākajiem – vainas sajūta. Labi to atceros, bet jāsaka godīgi, jūtu daudz, daudz retāk un man ir divas versijas – es jau esmu pieradusi pie tās, vai arī – esmu ar to tikusi galā. Tā kā man labāk patīk eksperta loma, tad balsoju par otro variantu. Bet eksperts jūtos, jo gadu un pāris mēnešus varu starp citām savām birkām piekarināt arī “mamma, kas strādā ofisā” zīmīti. Un tā zīmīte nāk komplektā ar regulāru vainas sajūtu par to, ka nepietiek pietiekami daudz laika bērniem, ka nevari vakaros palikt birojā līdz vēlam vakaram un iemenedžēt rīta tikšanās ātrāk par desmitiem ir teju neiespējami. Ar otro pusīti regulāri dali pienākumus, kurš šoreiz paliks pie apslimušā bērna un starp prezentāciju gatavošanu meklē idejas, kā uzšūt kaķa kostīmu. Kā to visu mēģināt sagremot tā, lai būtu sajūta, ka kaut nedaudz kontrolē savu dzīvi? Man ir dažas idejas no manas pieredzes.

 

Pieņemt, ka Tu nekad nevarēsi izdarīt visu

Manuprāt, pirmais un galvenais, kas maksimāli jācenšas sev “iepotēt”, ir apziņa, ka “you can’t have it all”. Es šo ideju esmu dzirdējusi vairākās TED runās, par darba-privātās dzīves balansu un tā man ļoti, ļoti palīdzēja sākt sevi šaustīt vismaz mazāk. Ir jāsaprot, ka, visticamāk, tu nebūsi tas perfekcionists, kas sēdēs katru vakaru darbā līdz vēlam vakaram un jāsaprot, ka tu nevari apsolīt ģimenei VIENMĒR būt mājās uzreiz pēc darba laika, jo kādreiz tomēr būs arī jāpasēž tajā birojā. Man ar to gājis visādi un dažreiz šķiet, ka esmu apmēram sadzīvojusi ar abu (visu) lomu balansēšanu un dažreiz šķiet, ka man nesanāk tieši nekas. Bet, jo vairāk par šo sevi pārliecinu, jo vieglāk paliek. Tāpat, svarīgi savu mammas lomu uztvert tikpat reāli – es ļoti cenšos būt mājās laicīgi, paspēt uz bērnu ballītēm, izvadāt meitenes pie dakteriem, kad nepieciešams, vakaros spēlēties ar viņām, parūpēties, lai bērnudārzā nepietrūkst drēbes utt., bet ne vienmēr tas sanāk. Un tas ir tikai normāli, jo es nejutos kā ideāla mamma jau dzīvojot mājās, tad kāpēc šobrīd, kad manas rokās ir vēl papildus bumbiņas, ko žonglēt, lai es censtos to panākt?

Visas kārtis galdā

Kad, plānojot atgriešanos darbos pēc Billes BKA, bieži draudzenes man jautāja, kā es darot – sakot potenciālam darba devējam par bērniem, vai nē, kā man liekas, kā labāk darīt u.tml. Un mana nostāja šeit ir – labāk, lai visas kārtis ir galdā uzreiz. Protams, es neatspēru vaļā biroja durvis ar tekstu – “un vispār, man ir divi mazi bērni”, bet, kad jautāja par pauzi manā CV, teicu: “tā ir mana vecākā meita” 🙂 . Kāpēc? Jo man ir svarīgi, lai mēs ar darba devēju esam uz viena viļņa – lai, tad kad meitenes saslimst, man nav jājūtas neērti, ņemot kārtējo slimības lapu, lai mierīgi varu pateikt, ka vajag brīvu pēcpusdienu, jo bērnudārza egle un tamlīdzīgi. Ja to kāds redzētu kā iemeslu, lai mani neņemtu darbā (kas, protams, nedrīkstētu tā būt), tad es nemaz tādā darbavietā nevēlos strādāt. Un tas arī palīdz samazināt to “strādājošās mammas” vainas sajūtu.

Stāstīt bērniem par savu darbu

Viņiem, protams, būs grūti saprast, ko dari. Man šķiet, pat mani pieaugušie radinieki vismaz pēdējās divas manas darbavietas īsti nesaprot. Bet, ja runāsi par to, ko ikdienā dari, piedzīvojumiem un ko ēdi pusdienās (mīļākā Katrīnas tēma), viņi redzēs darbu, kā svarīgu tavas dzīves sastāvdaļu. Un [iespējams] mazāk čīkstēs, kad teiksi, ka šovakar aizkavēsies, vai, ka nepieciešams pastrādāt pie datora. Vienlaikus, visādi gudri avoti raksta, ka tie bērni, kas redz, kā mammas strādā, mācās paši darba ētiku, tā kā ar šo arī sevi var mierināt. Ja vēl aiziesi bērnudārzā uz profesiju dienām, pastāstīt visai bērna grupiņai, ko dari, tad vispār akcepts no bērna par strādāšanu garantēts.

Citas mammas kā iedvesma

Es skaidri apzinos, ka man vispār nav grūti. Salīdzinoši. Man vīrs vakaros ir laicīgi mājās, man ir pretim nākoša darbavieta un es varu saplānot nepieciešamo laiku ar meitenēm, man nav jādomā par izdzīvošanas problēmām, un ir gana daudz laika šādām pārdomām. Ir tik daudz mammas, kas audzina mazos vienas un vienlaikus strādā, sievas, kurām vīri vairāk laika pavada komandējumos, nekā mājās, un mammas, kuras atceras laiku, kad viņām bija divi bērni, kā izklaidi, jo tagad menedžē četrus vai piecus. Un es tiešām no viņām iedvesmojos – tām reālajam, patiesajām mammām, gan savām tuvām draudzenēm, gan nepazīstamām mammām internetā un žurnālos. Ja augsta līmeņa vadītāja, kas ir arī mamma, ir tikusi līdz savai pozīcijai un tur ir veiksmīga, novērtēta, tas ir riktīgi iedvesmojoši. Un arī mierinoši, jo apzinos, ka viņai noteikti visu sabalansēt ir vēl grūtāk, bet tiek galā un tas ir amazing.

Ļauj sev atpūsties

Ļauj tām bumbiņām, ko žonglē, nokrist. Visām. Un pasaki “fuck this shit” un aizej uz kino vai ieslēdzies istabā, izlasīt kādu lubeni. Nemēģini paspēt visu, pat, ja domā, ka tāpēc atkal jutīsies kā caurkritusi mamma un profesionāle. Labāk caurkritusi un atpūtusies, nevis caurkritusi un ar nervu sabrukumu. Tālāk jau standartiņš – ieplāno vakariņas ar draudzenēm, izej ar vīru krogu apgaitā (nu, katram savas intereses, ja!), pasūtiet picas vakariņās, vai brīvdienās noskaties kopā ar bērniem Loti. Divas reizes. Piebirdinot dīvānu ar cepumu drupačām. Un ļauj čukstošajai vainas apziņai noslīkt bērnu apskāvienos, gudri pie sevis nosakot – kopā būšanas laika kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti!

 

 

Meal planning for dummies

Jeb tādiem pašiem, kā es. Pēdējā laikā arvien biežāk kādam sanāk izstāstīt par maniem ēdienreižu plānošanas paradumiem. Parasti sāku ar to, ka man tie ir visneinteresantākie un mani ēdienreižu plāni ir vizuāli noteikti visnepievilcīgākie. Jo es esmu sev sapratusi, ka šī ir viena no tām lietām, kam, ja gribēšu pievērst pārāk daudz uzmanības, tad nekad neizdarīšu. Tāpēc nekādi fansī-šmansī templeiti, nekāda struktūra (iz sērijas Tuesday pasta & Thursday fish) un nekādi noteikumi!

Šodien es par ēdienreižu plānošanu stāvu un krītu un uzskatu to par vienu no ik nedēļas svarīgākajiem momentiem. Pirmo reizi beidzu par to smīkņāt un sākt domāt, ka tam ir kaut kāda jēga, bija, kad piedzima Katrīna. Tieši nesen lasīju vecos bloga rakstus un atradu, ka ap viņas četriem mēnešiem bijām sākuši saplānot vakariņas nedēļai. Pēc tam, kad strādāju LTV un bieži vien mājās biju pēc vakariņu laika, nepilnus divus gadus vakariņu plānošanu atkal aizmirsām. Kad piedzima Bille, vēl mājās dzīvojot, jau atgriezāmies pie vecā labā saraksta veidošanas vakariņām. Un tad es atkal atsāku strādāt, šoreiz man birojs ir centrā, kur tuvākā apkārtnē ik dienu ēst pusdienas kafejnīcās ir diezgan neizdevīgi, turklāt, ne vienmēr tam sanāk laika.

Un jūs jau ziniet, kas tad notiek. Normālas pusdienas ātri vien aizstāj bulciņas un dīvaini dažādu produktu salikumi no tuvākā veikala. Tā kā man vairs nav aktuāls haštags #vēlnavpat30, tad nedz mana vielmaiņa, nedz vannasistabas svari par šo priecājās. Un arī iekšējā sajūta pēc šādām “standarta” pusdienām nekad nebija īpaši iepriecinoša. Un tā, soli pa solim, domājot, kā iedibināt labākus uztura paradumus, kā padarīt sev vienkāršāku ikdienu un vienlaikus, būt priecīgam par to, ko apēd, es esmu nonākusi līdz tik izplānotam iknedēļas ēdienreižu grafikam, ka man ir aizdomas, draugi uzskata mani par frīku. Bet šis ir retais mans paradums ar ko es tiešām lepojos un esmu gatava katram, kas klausās, izstāstīt, kāpēc! Tagad arī jums, vismaz dažas no atziņām:

1) Ietaupīta nauda, nervi un laiks – nopērkam visus produktus pēc saraksta vienreiz nedēļā un pārējo laiku praktiski neejam veikalos.

2) Darbā nav pēkšņi jāattopas, ka esi reāli izsalcis un nekā nav. Principā, vispār sava enerģija nav jānovirza domāšanā par ēdienu (man jau kopš studiju laikiem besī, cik daudz laika aizņem cilvēka nepieciešamība ēst), vienkārši, kad gribi ēst, paņem sagatavotās pusdienas un paēd.

3) Veselīgāks uzturs. Šis laikam ir tik pašsaprotami, ka nav jākomentē – pārdomātākas ēdiena izvēles, mazāk pusfabrikātu, regulāras ēdienreizes..

4) Mazāk konfliktu – jūs nevariet iedomāties, cik ļoti mani uzvelk jautājums “ko ēdīsim vakariņās?” ap četriem vakarā, kad esi jau noguris darbā, gaidi ievelšanos trolejbusā un tajā brīdī vispār nedomā par ēdienu. Vai arī variet, un tad paši ļoti labi saprotiet, ko nozīmē šis punkts!

5) Mazāk izmests ēdiens – ledusskapī un plauktos visam ir savs mērķis un tam arī tas tiek izlietots. Protams, ne 100%, bet, noteikti daudz labāk, nekā, ja sapērk veikalā “visu ko”, no kā neko pēc tam nemaz negribas.

Un tagad par pašu plānošanu. Es sagatavoju nedēļas plānu, kurā paredzu brokastis, pusdienas, vakariņas un, jā, arī uzkodas. Uzkodas ir visfleksiblākās plānā, jo katru rītu izdomāju, ko “graužamu” gribēšu paņemt uz darbu, bet sarakstu variantus, lai produkti būtu mājās. It kā pavisam vienkārši – augļi, rieksti, galetes, bet to nopirkšana jāparedz, citādi ātri vien attapsies ar Narvesena bulciņām  vai šokolādītēm rokās. Daži punkti, par to, kā plānoju ēdienreizes ģimenei:

1. Receptes izvēlos laika posmā no piektdienas līdz svētdienām, kad ir “noskaņojums”. Bet neatstāju uz svētdienas pēcpusdienu, kad tā jau ir daudz nedēļas gatavošanās darbu, kā arī ātrāk vajag sarakstu, lai vīrs vēl izbraukātu veikalu un tad nav nekāda prieka no recepšu meklēšanas, beigās arī tāds ķep-ļep ir plāns.
2. Darbdienās, braucot trolejbusā, kad ir vēlme, kādas minūtes desmit paskatos pinterestā receptes, un pieglabāju interesantās, lai jau ir no kā izvēlēties.
3. Liekot sarakstu, piedomāju, lai receptes ir dažādas – zupa, vakariņās vairāk dārzeņu ēdienu, lai dažādu veidu gaļas, zivs, kā arī svarīgi, lai pusdienas ir viegli pagatavojamas, jo to daru iepriekšējā vakarā.
4. Ņemu vērā nedēļas plānus – piemēram, otrdienas un ceturtdienās Katrīnai ir tautas dejas, tāpēc mājās esmu es ar Billi un vajag viegli, ātri pagatavojamu ēdienu, jo forši, ja vakariņas gatavas, kad Jānis ar Katrīnu nāk no dejām, kas tā jau ir ap astoņiem vakarā.
5. Brokastis un pusdienas ir pilnīgi mana valstība, jo Jānis brokastis neēd, meitenes ēd bērnudārzā, es ēdu no rīta, kamēr visi vēl guļ, tāpēc vajag ko ļoti ātri, viegli pagatavojamu.
6. Savukārt pusdienās bieži lieku visādus “jocīgos” ēdienus, ko zinu, ka manējie varētu neatbalstīt, bet mani interesē. Notestēju un saprotu, vai citreiz varu iepludināt arī vakariņu sarakstā.
7. Visas nedēļas ēdienkartes saplānošana un iepirkuma saraksta sagatavošana man aizņem aptuveni stundu. Es esmu gatava saderēt, ka, ja par to domā katru dienu, tad iztērētais laiks ir krietni ilgāks. Un, ja vēl pieskaiti, vai aizbrauc uz veikalu 1,5 h vienreiz nedēļā, vai ieskrien pusstundiņu katru dienu, tad beigās ietaupi gana daudz laika lēnām un labām vakariņām 🙂
8. Man droši vien ir visneglītākais ēdienu plāns, jo sapratu, ka “pareizās lapas, pildspalvas un krāsu” izvēle man uzreiz liek negribēt plānot ēdienu. Tāpēc – uz visparastākās lapas, pat nemēģinot rakstīt smuki un skaidri.
9. Pēc recepšu saraksta salikšanas, atliek tikai iepirkumu saraksts un aizsūtīt vīru uz veikalu. Starp citu, iepirkuma sarakstu es vēl papildus nokodēju, pieliekot punktus ar flomāsteriem, piemēram, dārzeņiem zaļus, piena produktiem zilus utt. Es teicu, ka esmu frīks :D, bet tas tik ļoti atvieglo iepirkšanos.

Nu lūk, es noteikti iesaku katram pamēģināt (savā līmenī, iespējams, ne uzreiz ieplānojot piecas ēdienreizes (ja uzkodas arī tā saucam) dienā :D). Un man regulāri ir slinkums taisīt sarakstu, bet nedēļās, kad iztiekam bez tā, es saprotu, kāpēc tas ir jādara. Nepaēstas pusdienas, fiksie makaroni/pelmeņi vakariņās, brokastīs gatavās veikalu sviestmaizes nav nekas foršs, vismaz ne regulāri. Tāpat, ir slinkums vakaros gatavot rītdienas pusdienas, bet otrā dienā es esmu vienmēr tik priecīga, ka saņēmos. Un jā, mēs pamainām receptes vietām pēc noskaņojuma, jā, kādreiz kaut kas paliek nepagatavots, jo plāni mainās, jā, ne vienmēr iznāk izcili garšīgas vakariņas, bet vismaz esam pamēģinājuši ko citu. Un man ēdienreižu plānošana ir bijis diezgan liels pagrieziena punkts vispār attieksmei pret uzturu, sākot par to domāt daudz nopietnāk.

Tā kā, go for it un pamēģini, tam nevajag nekādu baigo apņemšanos vai pārdomāto pieeju, vienkārši jāsāk!

 

 

Paliek vieglāk!

Ziniet to brīdi, kad visi saka, ka vēl bišķiņ jāpagaida, kamēr bērni paaugsies un paliks vieglāk. Un tas šķiet kā zinātniskā fantastika komplektā ar pasaku filmu. Vismaz man tiešām tā likās pēdējos divus gadus un, ja pavisam godīgi, tad vienu etapu bērniem paaugoties, palika tikai grūtāk, nevis vieglāk. Jā, jā, jānovērtē mirklis, kurā esi un dzīves prieki jāmeklē mazajos brīžos. Ar to laikam domāts – tajos, kuros neviens nekliedz, uz 5 sekundēm mājās ir kārtība vai brīvdienās bērni izdomājuši ilgāk pagulēt. Tu tiec pie izgulēšanās līdz pusdienlaikam pēc sajūtām, realitātē – aptuveni deviņiem un pat aizmirsti iepriekšējo vakaru, kad neviens nebija piedabūjams gultās līdz vienpadsmitiem, kas rezultējās noguruma histērijā (bērniem un tev)! Redziet, es esmu labi trenējusies mazo prieka brīžu meklēšanā.

Bet šoreiz ne par mazajiem priekiem, bet lielo – es arvien biežāk un biežāk sevi pieķeru pie domas: “eu, bet paliek vieglāk!” Un tādēļ riskēju iekļūt to kaitinošo cilvēku kategorijā, kas tā saka, bet ļoti gribēju ar šiem brīžiem padalīties, pieņemot, ka vēl kāda šobrīd ir iestrēgusi pirmajā rindkopā aprakstītajā scenārijā.

1. Bērni arvien retāk mēģina viens otru piekaut

Vai iekniebt. Vai iekost. Vai atņemt mantas. Uzsvars uz “arvien retāk”, nevis – nekad. Un jāņem vērā, ka toties tās reizes, kad sakaujas tagad ir daudz iespaidīgākas, jo spēku samēri sāk izlīdzināties, kā arī tiek pilnveidotas aktiermākslas prasmes abām iesaistītajām pusēm. BET – viņas kopā spēlējas nesalīdzināmi vairāk, Bille pagaidām piekrīt gandrīz visām Kates idejām, jo lielā māsa beidzot gatava ar viņu spēlēties un tas līdzsvaro pat to, ka katru dienu jābūt “bēbītim”, kamēr Kate ir audzinātāja vai mamma.

2. Es kļūstu par patīkamu bonusu, nevis nepieciešamību

Manas abas meitenes ir tipiskas “memmītes” (droši vien mana kļūda audzināšanā), kas principā bez manas klātbūtnes nespēja darīt neko – ne izdomāt, ko spēlēties, ne kaut kur doties, pat ne skatīties multenes. Jā, es esmu redzējusi Ķepu patruļas visas sezonas, aptuveni četras reizes. Bet tagad viņas daudz vairāk ir gan viena otrai – un ir brīži, kad pazūd kopā bērnistabā uz neticami ilgu laiku, gan arī – tā kā, kopš ir divas, nav opcija, ka visa mana uzmanība ir 100% vērsta uz kādu no viņām, tad ir pieradušas eksistēt arī bez manis. Es pirms pāris nedēļām brīvdienās dienas vidū pagulēju pat divu stundu pusdienlaiku. Nopietni.  Un, ja kas, mans mīļākais Ķepu patruļas varonis  ir Māršals.

3. Supervaronis Katrīna

Pēdējā laikā arī daudz vieglāk ir meitenes atstāt kādam pieskatīt. Mani radi to apstiprinās, jo arvien biežāk uzplijos ar jautājumu par iespēju iedot mums brīvu vakaru. Galvenais iemesls – Kate tajos brīžos kļūst par gādīgo lielo māsu, Billes glābiņu un visapzinīgāko cilvēku pasaulē. Iespējams, tā ir viņas fantāzija par to spēlēšanos “mājās” realitātē. Kate liek Billi gulēt, pierunā paēst, samīļo, nomierina, kad raud, un ciemojoties izpatīk visām viņas iegribām, kas mājas notiek gandrīz nekad. Katei vispār patīk būt “labajam policistam” un arī kad mājās man ir sajūta, ka netieku ar Billi galā (atzīšos, ka tā, iespējams, ir biežāk, nekā man gribētos), tad Katrīna iejaucas ar “paga, mammu, es tikšu galā.”. Un ziniet ko, viņa tiešām tiek galā! Nomierina nenomierināmu histēriju, pierunā uzvilkt zeķes vai pat noliek gulēt, kad mani visi ieroči ir beigušies.

4. Tas brīdis, kad sāk atmaksāties divgadnieka “pati, pati!!!”

Viena lieta, kas tiešām vienkārši nāk ar laiku, ir – bērni augot vienā brīdī jau ļoti labi sāk tikt galā ar tām pašām praktiskajām lietām, kas viņu pirmajos mēnešos/gados likās kā nebeidzams pienākums. Man šķiet, Katrīna principā mierīgi varētu visu dienu nodzīvot bez pieaugušā praktiskās palīdzības – apģērbties, atrast kaut ko uzkožamu, izmazgāt zobus (protams, protams, pieaugušie pārtīrām, zobu fejas kundzīt!), uzvilkt āra drēbes, sakārtot savas mantas, sameklēt visu nepieciešamo kādiem rokdarbiem utt. Billei, protams, vēl ir kur augt, bet vismaz pamperu epopeja atkal uz kādu laiku manā dzīvē ir beigusies un mantu sakārtošana vakaros ir kļuvusi par diezgan obligātu pienākumu. Un, ja pavisam darbīgs noskaņojums, tad būs man i kas netīrās drēbes sanes uz veļasmašīnu, i grīdu izslauka, i traukus sakrāmē trauķenē vai galdu uzklāj.

5. Tik ļoti nepieciešamais “Paldies”

Saka, ka vecāku darbs ir nepateicīgs, bet zinu un varu mierināt, ka nav tik traki. Es arvien biežāk dzirdu vai sajūtu “paldies” no meitām. Kad tavs piecgadnieks pasaka: “Jūs esat it kā tādi normāli vecāki, kuri par katru sīkumu nedusmojas”, tad tiešām pat pāris dienas pēc tam izdodas nedusmoties par sīkumiem. Vai, kad nakts vidū jau taisies uzšņākt, ka atkal viens mēģina iekāpt vecāku gultā, bet dzirdi: “Mammīt, es tevi mīlu kā visu pasauli!”, arī tas šņāciens kaut kur starp aizkustinājumu pazūd. Bērni katrs iemācās pateikt paldies savā veidā, tāpēc man ir pilnas kabatas un atvilktnes visādiem zīmējumiem, līmējumiem, kas taisīti tieši man un mazām zīmītēm no Katrīnas. Tas ir pasaules labākais paldies, pat, ja viņi to tā nedomā, jo ir sajūta, ka kaut ko visā audzināšanā dari pareizi.

Respektīvi, nav jau viss kā miera ostā, bet tiešām, tiešām – paliek labāk. Un arvien ātrākā tempā. Es tāpat dzeru magniju nervu stabilitātei, tāpat rūdos ikrīta histērijās, nevis aukstā dušā un ceļos stundu pirms pārējiem, lai noķertu vismaz kādu brīdi klusumā visas dienas laikā, BET PALIEK VIEGLĀK!

Par pieredzi – pagulēt uz PranamatEco adatiņām

Jau kādu laiku ik pa brīdim internetā uzdūros informācijai par Pranamat Eco masāžas paklājiņu un, tā kā līdz ar Billes ienākšanu manā dzīvē, pēc pāris mēnešiem ienāca arī diezgan pamatīgas muguras sāpes, tad papētīju vairāk un, kad vēl draugi sāka uz maniem jautājumiem – “bet nopietni, tas paklājiņš ir tik labs?” – atbildēt pilnīgi pozitīvi, nespēju atturēties no iespējas izmēģināt un mēģināt saprast, kur tad ir tas Pranamat’a maģiskums. Nu, un nu jau trešo nedēļu ik dienu pavadu ar viņu krietni daudz laika – vairāk šķiet tiek tikai meitām un vīram!

Kāpēc es tik ļoti skatījos un domāju, ka laikam vajag arī man izmēģināt? Ja pēc Katrīnas piedzimšanas es nemaz īpaši fiziski nejutu izmaiņas savā pašsajūtā, tad pēc Billes…vecums laikam dara savu un divi bērni tomēr ir lielāka slodze. Vienu brīdi pat jutos tā, ka ik rītu vispirms man vajadzēja izdomāt, kā tieši es izgrozīšos no tiem deviņiem līkumiem, kādos esmu gulējusi, tā, lai muguras sāpes netraucētu piecelies. Nemaz nebija tik vienkārši. Skaidrs, ka mazās staipīšana, ikdienas kāpieni ar ratiem uz/no piektā stāva un tas, ka Katrīna naktīs ļoti labprāt regulāri atceļoja uz lielo gultu, nemaz nepalīdzēja. Ziniet to sajūtu, kad pamosties no rīta septiņos un jau jūties pārguris..

Kad tiku pie sava paklājiņa, pirmajā vakarā nespēju uz tā apgulties ar pliku muguru, kā tiek rekomendēts. Pamēģināju, bet tikpat ātri biju atpakaļ augšā. Otrā vakarā jau jutos lepna, ka izdevās noturēties 15 minūtes – ieteikto minimumu. Šķita, nu ok, tad jau kaut kā droši vien saņemšos arī uz ilgāku laiku. Trešajā vakarā biju ļoti pārgurusi no dienas, bet domāju, nu nevar izlaist pagulēšanu uz adatām un paņēmu uz tā apgulties jau ielīdusi gultā. Apgūlos, iekārtojos, atslābinājos un…pamodos stundu vēlāk 😀 Jāatzīst, ka bija bail celties augšā, bet nebija tik traki beigās – piecēlos, tikpat ātri aizmigu un tiešām no rīta bija sajūta, ka sen neesmu tik labi un cieši izgulējusies. Amats rokā!

Pēc pilnām divām nedēļām jau jūtos kā profiņš – paklājiņš stāv istabā, ik pa laikam uz tā uzkāpju pamīņāties, kas uzreiz iedod biš enerģijas lādiņu. Uz muguras gulēt – cik ilgi vajag! Un tagad eju nākamajā līmenī – sēdēt uz viņa. Pirmās reizes likās galīgi traki, bet nu jau pieradums un pat tāds azarts – skaidri zinu, ka jāiztur pirmās kādas piecas minūtes un tad ķermenis adaptēsies un jau varēs sēdēt vienalga cik ilgi. Bet tāpat katru reizi liekas, ka tā ir neiespējamā misija, tūliņ jāraušas no viņa nost, bet, kad to robežu sagaidi – tik laba sajūta. Vēl viena mazā uzvara pār savu ķermeni! Mans nu jau vakara rituāls ir parakstīt kādas rindkopas bloga rakstiem, ko esmu izdomājusi, ka gribu kādreiz uzrakstīt, sēžot uz Pranamat’a. Sapratu, ka vakaros nespēju tā vienkārši mierīgi gulēt uz viņa, atslābināties, jo galvā skrien miljons domas, idejas, ko vēl gribētos vakarā paveikt un tad šķiet, ka skatos pulkstenī un gaidu, kad varēšu celties un darīt kaut ko. Bet šādi sēžot un rakstot, lieliski savienots patīkamais ar lietderīgo. Un, ja godīgi, katru dienu es gaidu to brīdi, kad abas meitenes gulēs, būs miers un es varēšu pirms miega noskaņoties un atslābināties, pie reizes vēl kaut ko jēdzīgu arī izdarot. Savukārt mierīgo pagulēšanu uz paklāja ar muguru man ir izdevies dienas plānā ielikt no rīta. Pašai neticās, bet pagaidām strādā – tā kā es laikam esmu cilvēks, kuram vēl daudz jāmācās un jādomā par “mindfulness”, es vienkārši nespēju tā gulēt un domāt, kā iztek laiks. Izrādās, ka man perfektais laiks pagulēt uz Pranamat’a ir no rīta, kad ar Billi atnākam no Katrīnas vešanas uz bērnudārzu. Nolieku Billi uz viņas paklājiņa, pati ar savējo noliekos blakus un kamēr viņa vēl rīta labajā noskaņojumā omulīgi darbojās ar savām mantām, es tieku pie krietnas pusstundas uz adatām, tik pa brīdim izsniedzot kādu citu mantu vai biš pabakstoties ar mazo cilvēku, lai izklaidētu viņu, kad paliek garlaicīgāk. Riktīgi forši – vienu dienu eksperimentāli izmēģināju, un strādā tik labi, ka nu jau tas ir mūsu rīta rituāls!

Šodien runāju ar vēl vienu Pranamat fanu un – mans secinājums, vienīgais, ko es vēl gribētu – lai man būtu istaba, iztapsēta ar šiem paklājiņiem, kur es varētu iet un vienkārši atspiesties pret sienām 😀 Vai man īpaši uzlabojās miegs, to ir grūti teikt, jo nekad nav bijis īpaši jāsūdzas par problēmām aizmigt un nekas jau nemaina to, ka Bille tāpat naktī pieceļas ieēst naksniņas, tad otrās naksniņas, pēc tam trešās naksniņas un tad jau ir rīts, ja man paveicies un ir mierīgā nakts. Bet ir sajūta, ka guļu ciešāk (bērni noteikti nav par to tik laimīgi 😀 ) un, kas ir riktīgi forši, no rītiem mugura vairs nesāp! Varbūt nelecu gluži uzreiz no gultas ārā ar lielāko smaidu un prieku, bet vismaz varu kā cilvēks izstaipīties, nebaidoties, vai kāda sāpe mugurā paliks lielāka vai sāpēs tikai tikpat ļoti traki, kā līdz šim. Respektīvi, mugura praktiski nesāp un es esmu par to happy, happy! Bonuss, protams, arī par to, ka paklājiņš ir roku darbs, kas ražots tepat, Latvijā un vienmēr forši atbalstīt vietējo produktu, kurš turklāt ir arī veidots tikai no ekoloģiskām izejvielām. Tā kā es mierīgu sirdi varu ieteikt papētīt mājaslapu Pranamat.lv, varbūt tur atrodas kas uzrunājošs.