Tas trakais maijs!

Šis gan laikam man būs bijis piesātinātākais mēnesis manā dzīvē, tas arī izskaidrotu to, kāpēc vien trīs ieraksti maijā blogā. Piedzīvots daudz, bet laika, kad izstāstīt – īsti neatlika. Tāpēc no visa pa drusciņai tagad!

līgo laiva uz ūdeņa

Maiju sākām ar pavisam netipisku pasākumu cilvēkiem, kam tuvākajās 30 dienās vēl ieplānots tik daudz – devāmies ViA Laivu rallijā, kas ir fantastisks trīs dienu piedzīvojums uz upes. Man šī bija trešā reize, ja nemaldos un tā kā iepriekšējos divus gadus nebija sanācis pievienoties, tad šogad to nevarēja laist garām! Tā nu pirmās maija dienas, sākoties kāzu divu nedēļu atvaļinājumam, 4.-6. datumā, pavadījām Pededzes upē. Laivu, kopā ar Madaru un Zani, izrotājām atbilstoši tuvākā pasākuma tematikai – ar skaistām mežģīņu lentēm, man pašai galvā – plīvurs un sanāca gluži vai vecmeitu ballīte nr.2. – ar pavadošiem tekstiem: „Māra, Tu mums labāk patiki neprecēta” 😀 Vēl pirms tam, nakti no trešā uz ceturto maiju pavadīju ne aci neaizvērdama, jo, lai nopelnītu šīs trīs dienas, vajadzēja arī dot kādu ieguldījumu maģistra darba tapšanā. Līdz ar to, pirmais vakars laivu rallijā man beidzās ātri, aizmiegot turpat pie ugunskura. Labi vismaz, ka Jānis parūpējās, lai pārējo nakti gan pavadu teltī. Pārgurušiem pēc trīs dienām nekurienē, nebija nemaz laika atgūties, jo jau pirmdien bija jādodas uz Rīgu, gatavoties nākamajam notikumam – kāzām 12.maijā. Pa ceļam vēl pēdējās organizatoriskās lietas, apciemojot viesu nama saimniekus, ēdinātājus un tad jau Rīga, kurā nedēļa atkal paskrēja nemanot – katru dienu vismaz 5 stundas blandoties pa pilsētu, meklējot vēl visu nepieciešamo svinībām, katru nakti tikai kādas 3 h miega, ņemot vērā, ka gan maģistrs jāraksta, gan jāgatavo visādi

Laimīgi precējušies

nieki kāzām.

Un tad jau nemanot bija klāt piektdiena, 11.maijs, kuru ļoti agri sākām ar došanos uz Valmieru, pēc narcišu kalniem, tad viesu nama

dekorēšana, pušķu taisīšana (par šo visu vēl atsevišķs stāsts) un miljons citu sīkumu, līdz ap pusnakti attapos jau pie Jūlijas, kur vēl ar meitenēm tikām galā tādiem „sīkumiem”, kā kleitas gludināšana, manikīra glābšana utt., atkal jau līdz trijiem naktī. Lieki teikt, ka cēlos sešos, jo tad jau sākās lielā kāzu diena, par ko vēl, protams, daudz dzirdēsiet.

Cik ātri sākās, tik ātri pagāja, neskatoties, ka Rīgā pēc svinībām atpakaļ bijām tikai pirmdienas vakarā. Un tad – divas dienas atgūšanās un ceturtdien kā piesēdos pie datora, tā pirmo reizi tikai pagājušajā pirmdienā atkāpos, lai izietu no mājām un dotos uz darbu, jo atvaļinājums arī bija galā (neskaitot ik pa laikam pagulētās stundas). Toties tikmēr bija izdevies tikt galā ar šaubām, vai vispār pagūšu darbu fiziski uzrakstīt, kas bija pārņēmušas pēc kāzām.

Maija “to do” liste izpildīta!

Jāsaka, ka pirmspēdējā maija nedēļa gāja tik mierīgi – pa dienu gāju uz darbu, naktī rakstīju maģistru, ka nolēmu piešaut dzīvei asumiņu un aizbraukt nedēļas nogalē uz laukiem. Tā vietā, lai izmantotu brīvdienas darba pabeigšanai un tas nebūtu jādara šonedēļ pa naktīm, raku zemi, stādīju puķes, laistīju siltumnīcu, dārzus, spēlēju Katanu, taisīju pusdienas, spēlējos ar mazo brāļa meitu un sēju gurķus utt… ļoti prātīgi, jā 😀 Tajās dienās tapa veselas 3 lapas darbam.

Līdz ar to, šīs nedēļas pēdējās četras dienas atkal paskrēja vēja spārniem – paspēju ne tikai katru dienu aiziet uz darbu, bet vēl pirmdien apmeklēt vakaru korporācijā, tad otrdien aiziet uz svētku pasākumiem Jāņa korporācijai un arī pabeigt, iesiet un nodot maģistra darbu! Un maijs ir paskrējis vienā elpas vilcienā, šovakar īsti nesaprotu, ko darīt, kas notiek un šķiet, ka drīz vien dabūšu „realitātes sitienu” – ka tas viss tiešām ir noticis pa īstam.

Aiziet, jūriņā jeb mana vecmeitu ballīte

Aiziet, jūriņā!

Pēc pastāvīgo lasītāju lūguma (paldies Sandrai un Baibai!), pagaidīju, lai nedaudz norimstas emocijas un esmu gatava atskaitei par Vecmeitu ballīti! Vispirms jau jāsaka, ka, noteikti nebija viegli man tādu noorganizēt, ņemot vērā, ka māsai jau pašā sākumā, kad noskatījām labāko datumu, skaidri un gaiši nobēru visas lietas, ko es noteikti nevēlos (un nē, es neesmu kontrolfrīks). Pieļauju, ka tas bija brīdis, kad viņa par lēmumu organizēt šo pasākumu, vairs nebija tik priecīga. 🙂

Satraucos jau visu iepriekšējo nedēļu, dienai nākot arvien tuvāk, gaidīju, kad kāda izpļāpāsies vai dos kādu mājienu, bet visas klusēja kā partizāni. Tomēr ceturtdienā sagaidīju lielu vēstuli. Tajā iekšā ielūgums, ar starta laiku vienos, un mans pirmais uzdevums – sagatavot sirsniņuzkodas, ar ko sagaidīt visas draudzenes. Laikam jau šajā brīdī arī vajadzēja būt skaidram, ka ballīti organizē cilvēki, kas tiešām mani zina – kur nu vēl patīkamāks uzdevums. Ar prieku piektdienas vakarā/naktī piecas stundas nodzīvojos virtuvē, un tapa gan sāļās, gan saldās uzkodas – neesmu jau ar vieglu roku ņemama.

Trakākais sākās sestdienas rītā, kad, atnākusi no frizūras mēģinājuma, priecājoties par to, kā gan ir paveicies ar laiku, ātri vien pienāca norunātais laiks. Tad acīmredzot, lai mani padarītu nervozāku, pagāja vēl pusstunda (kurā jau apcerēju, vai māsas joks par to, ka mana vecmeitu ballīte būs atsūtīta zīmīte – raksti maģistra darbu!! – tiešām varētu būt taisnība), un atskanēja zvans. Ielaižot viņas un kārtīgi nopētot, zili baltie, strīpotie tērpi nodeva pasākuma tēmu – skaidrs, ka mani laidīs jūriņā. Saņēmu savu apģērbu un kapteiņa cepuri, bija jāķeras pie pirmajiem uzdevumiem. Par laimi, žūrija nebija ļoti stingra un gana veikli tiku ar visu galā, izspēlējām vēl sapazīšanās spēli, lai meitenes iepazīstas arī savā starpā (ļoti laba ideja!) un devāmies ārā, kur jau saulīte mūs gaidīja.

Tik iederīgs košums saulainajā dienā!

Tur sekoja viens no lielākajiem pārsteigumiem – vienkārši fantastiski sagatavoti auto. Biju pie sevis jau cerējusi, ka varbūt būs bišķiņ papušķotas mašīnas, ar kādu balonu vai lentīti, bet krāsainie uzraksti pārspēja cerēto un tik lieliski iederējās saulainajā dienā. Vispār, man ļoti viegli izdevās paļauties plānam, ne par ko nedomāt un darīt tikai to, ko man liek – tagad braucam, tagad kāpjam ārā, ejam tur, izdari to.

Kad māsa otrajā dienā pateica, ka vēl vesela rinda lietu palika neizdarītu, biju šokā, jo man šķita, ka paguvām tik daudz! Tagad nevaru sagaidīt fotosesijas bildes, jo pat tās, ko, pa kluso no fotogrāfa, uzņēmām ar savām kamerām, izskatās lieliski.

Un protams, ja jau „laižam jūriņā” – tad arī aizlaidām līdz jūrai, kur sagaidīja

Aiziet, uz jūru!

pirmais šī gada pikniks (interesanti, kāds bija rezerves plāns, ja nu līst? 🙂), kuram paralēli izdarīju visu, kas pienākas – apkopu bēbi, ietinu un rūpējos, atvadījos no bijušajiem, no savām sliktajām īpašībām un atrādīju, cik labi zinu Jāni. Viens no lielākajiem pārsteigumiem – tiku aizsūtīta meklēt geokeču – vēl viens pierādījums, ka esmu zināma kā raibs suns. Nemanot pienāca saulriets, sāka pūst auksti vēji un tika dota komanda – doties tālāk.

Vēl vakara gaitā sekoja ekstrēmākais moments – izvizināšanās pie Brīvības pieminekļa, sēžot uz riteņa stūres – otrajā rītā man nebija skaidrs, kur biju saņēmusies drosmi! Dziedāšana, ēšana, runāšanās, ēšana, fotografēšanās, ēšana, kūka, ēšana un tā līdz septiņiem rītā… Lieki teikt, ka plānotā vienas dienas atpūta no studijām, ievilkās krietni ilgāk. Es noteikti vēl tik daudz ko piemirsu piefiksēt, vai nepiefiksēju speciāli, bet kopumā – fantastisks pasākums un tiešām atslodze no visiem darbiem, plus vēl tāds prieks satikt cilvēkus, ko varbūt tik bieži nesanāk satikt ikdienā!

Sagaidījām saulrietu 🙂

Tātad, galvenā doma – es esmu tādā sajūsmā par to, ka man ir lieliskas draudzenes, kas tik labi mani pazīst un spēj padarīt garu dienu tādu, ka tā paskrien vēja spārniem! Un pēc šī pasākumā, kā zibens no debesīm, arī nāca apskaidrība, ka patiešām – arī kāzas jau ir tepat. No šodienas – nu jau vairs tik 15 dienas, ik pa pusstundai atceros vēl ko, kas jāpaveic un ir parādījies uztraukums, vai tiešām visu pagūsim. Bet tajā pašā laikā – kāda atšķirība, jo pasākumu tomēr veido cilvēki, un ar tiem gan man ir paveicies 🙂

P.S. un liels paldies par dāvanām – tās nestāv nogrūstas dziļākajā stūrī, bet gan liktas pie lietas 😉

P.P.S. Ja jau izdevās izlasīt šo garo tekstu, tad varbūt vari arī aizpildīt manu maģistra darba aptauju (aptuveni 10-15 min), lai es varu piepildīt vienu no saviem mērķiem – tikt pie diploma ar jauno uzvārdu 🙂


Ikdienas nieki

(c) http://origin.kaboodle.com

Jāsaka, ka šogad laiks skrien kā vēl nekad. Tagad, kad līdz kāzām atlicis nedaudz mazāk kā sešas nedēļas, paskaitīju uz aizmuguri – kas tad bija pirms sešām nedēļām. Izrādās, 20. februāris, tas taču bija tik nesen – februāra beigas. Kas nozīmē, ka arī maija vidus pienāks nemanot, tāpat kā jūnijs, līdz kuram jābūt nodotam maģistra darbam. Ha, ha – tagad ideja par kāzām un maģistra darba nodošanu vienā mēnesī vairs nemaz neliekas tik laba 😀 . Pirms pāris nedēļām nolēmu kādu laiku padzīvot bez twitter, lai būtu vairāk laika darboties saviem diviem lielajiem projektiem. Rezultāts – uzzināju ļoti daudz citas vietas internetā, kur tērēt savu laiku 😀 Ja jums ir vēl kādas idejas, ka sevi labāk piespiest strādāt, tad lūdzu, lūdzu – dalieties!

            Bet, ja nopietni, tad par pirmo projektu, kāzām – viss smuki iet uz priekšu (neskaitot, ka šodienas sniegs galīgi nebija manos laika pareģojumos ieplānots), nesen tieši izspriedām, ka principā jau kāzas varētu taisīt kaut rīt, jo galvenās lietas ir izdarītas, norezervētas, ieplānotas. Un, ja kaut ko esam aizmirsuši, tad mierinām sevi, ka tas nav bijis vajadzīgs un to jau nemaz arī neuzzināsim, ja reiz esam aizmirsuši. Ļoti, ļoti gaidu ceturtdienu, jo tad tikšu pie savas kleitas! Jāsaka, ka tās tapšana bija diezgan laikietilpīgs process, bet laikam tāpēc, ka es, kā jau es, pie praktiski pabeigtas kleitas izdomāju, ka gribu tomēr kaut ko savādāku un nācās pārtaisīt 😀 labi, ka nu vairs nav palicis tik daudz laika pašdarbībai. Trakākais, ka lielākā daļa nedēļu nogaļu jau ir aizplānotas visādiem pasākumiem, takš vajadzēja nākt pie prāta un uz kādu laiku izolēties no dzīves, bet nē – esmu pārāk viegli ietekmējama. Tā nu būs jāatgriežas pie neveselīgā miega daudzuma, neveselīgiem enerģijas dzērieniem un jācer, ka uz kāzām izdosies notušēt zilos riņķus zem acīm!

            Vispār tagad iestājies tāds jocīgs moments, ir izdarīts tik daudz kas, ka īsti vairs nevar saprast, par ko tad vēl būtu jāpadomā, gatavojam gan vēl dažādus niekus un sīkumus, bet par tiem neko jau vēl dalīties nevar, lai paliek kā pārsteigums. Bet tik ļoti gribās. Droši vien varēšu pēc kāzām pārpludināt blogu ar atskaņām no pasākuma. Nu, sākot ar jūniju, jo visticamākais divas nedēļas pēc kāzām būšu aizņemta ar maģistra darbu 😀

Prieks atskatīties!

Image

Uh, brīvdienas, protams, paskrēja neticami ātri un pēdējās nedēļas laikā piedzīvots tik daudz! Pamatīgs skaits svētku pusdienas, tikšanās ar visiem sen neredzētajiem radiem, grāmatu un fotogrāfiju (ar reāliem cilvēkiem – Jāņa dzimtas pārstāvjiem) pētīšana no 20.gs. pirmajām desmitgadēm, daudzkilometru pārbraucieni, šampanietis visas dienas garumā, vakars krogā ar tam sekojošu gājienu pa Alūksni naktī, zobārsta apmeklējums, galu galā – pavisam mierīgs un mīļš vecgada vakars. Un tik daudz, kas vēl priekšā – Āriņiem janvāris ir ļoti ražīgs mēnesis – priekšā, ja nemaldos, četras jubilejas divu nedēļu laikā 😀

Klāt atkal ikdienas darba dienas, ko sākumā pavisam atsvaidzina jaunums – vakari tiks pavadīti mājās, nevis lekcijās. Janvāri gan vēl ar sesiju jātiek galā, bet tāpat – pie sava galda, ar savu datoru, dzerot savu kafiju! Tagad tik jāatceras šovakar nevis pieraduma pēc pa tiešo iet uz 15.trolejbusu, lai brauktu uz SZF, bet gan doties pretējā – māju virzienā!

Un lielākais prieks, ka gadu noslēdzām tiešām paveicot visu, ko bijām plānojuši kāzu organizēšanā: piereģistrējāmies ceremonijai, ar vedējiem apskatījām vēlreiz viesu namu (vēl aizvien – esmu sajūsmā!), ir fotogrāfs, muzikanti, ēdinātāji! Nu tikai palikusi pati gaidīšana. Nu, vēl gan arī kleita un ielūgumi, bet tur tomēr viss skaitās procesā, tā kā īpaši nesatraucos.

Vecgada vakarā ar Jāni nolēmām, ka klausīsim TV dzirdētam padomam – būt laimīgiem, es varētu tai skaitā mazāk stresot – redzēs, kā tas sanāks šovakar, kad esmu apņēmusies pieķerties sesijas rakstāmajiem darbiem. Tā teikt – lai katram izdodas pieradināt savu iekšējo pūķi!

Un šodien cibā izlasīju teicienu, ko varētu izdrukāt un pielikt pie sienas:

Vairāk mīliet, mazāk nīstiet!

Dziļi elpot un saglabāt veselo saprātu

(c) http://panicattacktreatmentsinfo.com

Ir pienācis gada kritiskākais moments, tas moments, kad visvairāk ir žēl neesošā laika un iespējas lēnām un mierīgi sagatavoties svētkiem, nespējas atslābināt prātu un uz mirkli aizmirst visus darāmos darbus. Papildus jau ikdienas stresam par tuvojošos sesiju, gada beigām darbā, nāk vēl klāt domas par dāvanām (es ļoti jau otro gadu pārdzīvoju, ka gluži vienkārši nesanāk pie tām papildus piedomāt, tāpēc domāju, ka nākamo gadu, kad, cerams, diploms būs jau kabatā, sākšu gatavoties svētkiem jau no novembra sākuma!). Tad, kad pavisam nepaveicās, kā man, tieši uz šo laiku saasinās problēmas arī citās jomās un gribās vienkārši sist ar galvu pret sienu un kliegt uz debesīm – par ko man tas viss.

Skaidri zinu, ka neesmu tāda vienīgā, un ļoti daudziem tieši šis periods ir depresīvākais, stresa pilnākais un nervozākais. Es sev esmu izstrādājusi dažādas metodes, kas man palīdz saņemties un darboties, nomierināt nervus un varbūt pat kādu nakti saldi izgulēties, bez bezmiega vai murgiem. Padalīšos ar mīļākajām:

Tad, kad jūtu, ka vairs nesaprotu, no kura gala kam ķerties klāt – vienu dienu  uz to visu „uzlieku mīksto”. Protams, ne tā, ka dienu pirms eksāmena, vai kādas atskaites nodošanas. Bet pat tad, kad liekas, ka darbu pāri galvai, paņemu brīvdienu – skatos filmas, gatavoju ēst, lasu grāmatas, braucu ciemos – jebko, kas atslēdz prātu un ļauj organismam saņemties. Pēc tam produktivitāte ir krietni lielāka, un tajā dienā iekavēto var pagūt paveikt vēl ar uzviju.

Pagatavoju vidi – parasti smejos, ka tad, kad visvairāk jādara, tad ķeros klāt pie mājas beršanas un citiem blakusdarbiem. Bet patiesībā, sakārtota vide, man ļoti pēc tam palīdz koncentrēties konkrētajiem uzdevumiem. Sakārtoju galdu, nolieku sveces, izvēlos fona mūziku, sameklēju piezīmju lapiņas – un tad ķeros pie darbiem, viena pēc otra – iet raiti un domas vairs nenovirzās, ieraugot drēbju čupu vai nevarot atrast tīru krūzīti kafijai. Pie vides piederas arī – nopirkt kaut ko garšīgu, ko parasti ikdienā neēdu, kas darba rakstīšanu padara par svētkiem! No pieredzes saku – vīnu gan nevajag izvēlēties šajā metodē, to labāk kā balvu par jau padarītu darbu 🙂

Sadalu pa punktiem darbus – kad jūtu, ka tūliņ būs panika iz sērijas kā to visu paspēt, glīti sarakstu darbus secīgi uz lapiņas, sadalu pa posmiem – kas katrā man ir jāizdara. Šo metodi atklāju, kad Jānis semestri studēja Islandē – lai būtu vieglāk sagaidīt viņu atpakaļ, viņš katru nedēļu sūtīja pastkarti. Ir krietni vieglāk gaidīt katru ceturtdienu, nevis jau oktobrī gaidīt mistisku 20. decembri! Tāpat – ir krietni vieglāk pieķerties uzrakstīt konkrētu e-pastu, nevis izpildīt uzdevumu – nokārtot jautājumu par referātu.

Apsolu balvu/definēju mērķi – šī laikam ir visiem zināma un tuva metode. Pavisam elementāri – ja līdz trijiem pabeigsi analizēt filmu, varēsi vakarā braukt ciemos. Ja nē – sorry, sēdi un analizē. Ļoti gribētos brīvdienās aiziet uz kino – forši, tikai līdz tam uzraksti referātu.

Tā nu es mēģinu tikt galā ar stresiem, darbiem un paniku. Protams, neviena no metodēm jau nepalīdz no tā visa izvairīties pavisam, bet katrā ziņā – vieglāk pārdzīvot ir. Un vismaz ir iespēja sasniegt rezultātu un tiekties uz gaišāku nākotni – 2012.gada pirmssvētku laiku, kad būs brīvie vakari un varēšu pagūt gan māju izgreznot, gan piparkūkas cept, gan dāvanas gādāt! 🙂

Kādas ir jūsu metodes, lai vieglāk tiktu galā ar stresu un pienākumu kalnu, nezaudējot veselo saprātu?

Par tiem, kas nezina, ko grib

Man jau gandrīz nedēļu tomēr neliek mierā viens kursabiedra komentārs,

(c) http://fc00.deviantart.net

sarunā par studijām. Viņš izteica aptuvenu frāzi, ka, ja cilvēks aiziet studēt maģistrantūrā, konkrēti nezinot, ko tieši vēlas, tad viņam (šim cilvēkam) ir problēmas. Šeit vēl jāprecizē, ka domāts, nevis, izvēloties uz dullo studiju programmu, bet izvēloties programmu, tālāk nespējot izvēlēties vienu, konkrētu studiju moduli. Jāsaka, ka par šo jautājumu domāju jau ilgi, jo komentārus par studentiem, kas bez skaidra desmitgades plāna iet studēt maģistrantūrā, mēs varam dzirdēt regulāri. It īpaši, ja runājam par studentiem tik „nejēdzīgās un nevajadzīgās ” programmās, kā komunikācijā. Un tad nu laikam beidzot man ir arī izdevies noformulēt savu viedokli par šo.

  1. Studijas ir lieliska vieta, kur atklāt daudz jauna. Man, nomainot augstskolas, vispār maģistrantūrā atvērās vēl viena pasaule, kurā ir tik daudz kas interesants un nezināms, kas iepriekš mani nav saistījis, jo es to gluži vienkārši nezināju. Tagad tas mani saista, lai gan varbūt tieši neierakstās manis izvēlēta modulī. Cilvēkam jau ir labi būt daudzpusīgām, nevis tikai ar klapēm uz acīm skatīties vienā virzienā. Turklāt, man, uzsākot maģistrantūras studijas, diezgan ātri kļuva skaidrs, ka starp augstskolām pastāv diezgan liela atšķirība izpratnē par to, kas iederās programmā, un savu bakalaura interešu attīstīšana varētu arī mani nenovest līdz diplomam. 🙂
  2. Mani interesē pētniecība, un jāsaka, ka sirdij tuvākas ir tieši konkrētas pētniecības metodes, kas ļauj izvēlēties dažādus fenomenus, ko pētīt. Un tiem nebūt nav jābūt visiem zem viena koncepta/virziena apakšā. Paskatoties zinātniskos rakstus, ar varam glīti izsekot līdzi, kā autoriem mainās pētnieciskās intereses, vai attīstot metodi, tie izmēģina to dažādās vidēs.
  3. Ņemot vērā, ka tiek piedāvāti studiju moduļi, kas savā starpā var būt arī samērā līdzīgi (piemēram, organizāciju komunikācija un biznesa komunikācija), daži no kursiem ietilpst abos modeļos, bet daži nē. Un tad ir pavisam normāla situācija, ka sirdī iekrīt kādi kursi no abiem moduļiem, ko gribētos apgūt un tad jau vairs neskaitās, ka vari izvēlēties vienu moduli.
  4. Man tomēr liekas, ka tie cilvēki, kas 2010.gada vasarā nebija mūsu ādās – tikko absolvējušo studentu, noliktu darba tirgū, kurš tajā brīdī vēl negrasījās atdzīvoties, beiguši populāro, bet tajā brīdī diezgan nepieprasīto izglītību – arī līdz galam nespēs saprast to domu gājienu, kas bija mūsu galvās. Tā kā darbu varbūt visiem neizdevās atrast pirmajos mēnešos, loģisks iznākums bija studijas maģistrantūra, kuras varbūt arī netiktu uzreiz uzsāktas citā situācijā (tas gan nav par mani, jo studēt turpinātu jebkurā gadījumā). Un, iespējams, ka šis virziens vēl nebija tik skaidri iezīmējies, bet tāpēc jau var turpināt izzināt un atrast savu sirdslietu.

Kā jau var redzēt, man pašai ir vairākas domas, kāpēc tomēr šiem cilvēkiem nav gan problēmas. Un man ir patiess prieks par tiem, kas skaidri zina savu konkrēto, šauro interešu jomu. Pati ik pa brīdim pārdzīvoju, ka man patīk tik daudz un ir tik grūti nokoncentrēties uz kaut ko vienu, jo liekas, ka vēlos izpētīt visu. Tomēr man ļoti nepatīk, ka tas tiek uztverts nievājoši un norādot uz zināmām personības nepilnībām.

Bet vēl vairāk es gribētu dzirdēt arī jūsu domas par šo jautājumu.

Viss notiek!

(c) harizroslan.blogspot.com

Bez uztraukuma par klusumu šeit – mums nekas nav mainījies, vēl aizvien gatavojamies precēties. Klusums te ir tik ierastā skaidrojuma dēļ – darbu daudz, laika maz. Cerams, ka ar janvāri man izdosies atkal atgūt aktīvas rakstītājas noskaņojumu – jo vajadzētu būt, ka tad būs pārdzīvota pēdējā sesija, beigušās lekcijas un manas akadēmiskās izklaides saistīsies tikai ar maģistra darba rakstīšanu. Bet tas nenozīmē, ka kāzu organizēšanu esam atlikuši līdz tam. Kopš oktobrī noslēdzām līgumu ar viesu namu, kur saimnieks mums pateica, ka mūsu rezervēto datumu (kas nav karstākajā kāzu sezonā) jau ir gribējuši vēl divi citi pāri, pat Jānim sācis šķist, ka tomēr ir lēnām jāvirzās uz priekšu.

Tā nu sadalījām pienākumus un Jānim devu iespēju izvēlēties ēdinātājus – kā jūs domājat, ar ko mums šobrīd vēl ir palikušas lielākās neskaidrības? 😀 Labi, labi, tas ir tikai tāds draudzīgs joks, un īstenībā es esmu ļoti priecīga, ka ir kāds racionālais prāts, kas palīdz man savas darbībās ievirzīt normālās sliedēs un lēnām nezaudēt veselo saprātu.

Kā paši smejamies – esam visu nokārtojuši vakara tusiņa daļai, šobrīd problēma ir ar ceremoniju, cik tipiski.. Ņemot vērā, ka kāzas organizējam divi rūdīti studenti, termiņu atlikšana laikam ir tikai pašsaprotama. Tiem, kas jau sāk satraukties par to, vai tas labi beigsies – tam nav pamata. Esam jau tikuši galā ar ballītes vietu, mūziku, fotogrāfu, arī idejas par ceremoniju būt jau ir, vēl tik jātiek galā ar oficiālajiem papīriem (kas man nozīmēs pieņemt grūtāko lēmumu šajā procesā – ko darīt ar uzvārdu – esmu tā pieradusi pie sava M.Āriņa..), un jāizvēlas no dažiem ēdinātāju variantiem un arī ielūgumu plāni top. Un tad jau galvenais, ko mēs vispār varam kontrolēt, būs – pārējās lietās mēs, protams, varam censties, bet tas jau būs atkarīgs no atmosfēras, kas valdīs tajā dienā!

Dažas lietas, ko es jau esmu sapratusi:

  1. Ļoti svarīgi tomēr ir saņemties un palikt pie kādas kopīgas kāzu idejas, kuru censties iznest cauri visai dienai. Kad tik tālu tiku, darbi sāka krietni raitāk virzīties uz priekšu. Protams, precamies vienu reizi un ir tik žēl, ka nevar uzvilkt sešas skaistās kleitas.
  2. Kad izlēmām lielo pasākuma koncepciju (t.i. Jānis mani pierunāja, ka kāzu tēma var būt kāzas 😀 ), sākām lēnām iepirkt visādus niekus no ikdienas tēriņu līdzekļiem – cerams, ka beigās tas atspoguļosies kā neliels budžeta atvieglojums. Piemēram, izmantoju iespēju un svētkos Jānim uzdāvināju atbilstošas aproču pogas – un ne tikai dāvinātāja prieks, bet arī ķeksītis to-do listē.
  3. Es ļoti mīlu plānot un veidot excel tabulas – mums ir lielais kāzu plāns, kur ir visas nepieciešamās lietas, budžeta dokuments, tad atsevišķi kontaktu dokumenti dažādiem nepieciešamies pakalpojumu servisiem. Un jāsaka, ka tāda organizētība atvieglo dzīvi, katrā brīdī iespējams paskatīties, cik tālu esam tikuši un kādas galvassāpes vēl būs jāpiedzīvo. Turklāt šos dokumentus esam ielikuši iekš google.docs un tiekam klāt tiešsaistē abi divi. Un tā ir tik forša sajūta, ieraudzīt, ka Jānis pats no savas gribas ir atkal tur kaut ko papildinājis (turklāt ne „nogriezis”, bet pielicis klāt! 🙂 )

 Sausais atlikums no šī visa – vēl aizvien man šķiet, ka kāzas plānot ir riktīgi forši un lēnām sāku nevarēt sagaidīt nākamā gada 12.maiju – tā tiešām būs viena sasodīti lieliska diena!