Mirklis pirms bērnudārza

Bille ar septembri sāks iet bērnudārzā un tas man, protams, atnesis aumaļām emociju un nostalģijas. Gan par to, cik liels ir izaudzis mans mazais brīnumbēbītis, gan pārmetumi sev, par to, kā viņai sāpēs sirds, gan atmiņas, cik grūts tas bija posms ar Katrīnu. Un vienlaikus arī mantra “viss notiek uz labu”. Pēc pieredzes ar Katrīnu, man ir ļoti daudz atziņu, ko darīt citādāk, ko darīt tāpat un pārliecība, ka, ja pēc tik grūta sākuma tagad Katrīnai doties uz bērnudārzu ir liels prieks, un draugi vasarā pietrūkst, tad Billei noteikti ies kaut kripatiņu vieglāk.

Ar Kati teorētiski gatavojāmies bērnudārzam, bet praksē pieļāvām visas lielākās kļūdas. Pirmkārt jau, divas nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas bijām ceļojumā, kur diendienā laiku pavadījām kopā, jo arī mums ar Jāni bija atvaļinājums. Uzdzīvojām ar pilnu klapi, atbraucām uz Latviju un dienu vēlāk – Katei pirmā diena bērnudārzā. Tas pat izklausās briesmīgi. Tam bonusā, līdz ar izmantoto atvaļinājumu, darbā vajadzēja aizstāt arī kolēģi, kas pēc tam devās brīvdienās un man bija nenormāli maz laika un iespējas arī vakaros ar Kati pabūt un mēģināt bērnudārza emocijas novadīt. Atceros pirmo dienu, kad, kopš bērnu dārza uzsākšanas, visu dienu varēju veltīt viņai, kas bija kāds 12. septembris un man vienkārši likās, ka es esmu sačakarējusi pilnīgi visu.

Katei grūti iejusties bija arī tādēļ, ka viņai maziņai vispār nepatika citi bērni. Es uzskatu, ka viņa domāja, ka arī ir pieaugušais, jo lielākoties laiku pavadīja tādā kompānijā, un citi mazi bērni šķita mežoņi. Arī kopā spēlēšanās viņai arvien nav nekāda mīļā nodarbe un tikai tagad, trīs gadus vēlāk, iesaistās kādās “grupās” arī pēc savas iniciatīvas, nevis tādēļ, ka tas ir jādara. Toties bērnudārzā viņa atrada savu uzticības personu, kam arvien ir pieķērusies vairāk. Lai gan sākumā mani uztrauca, ka, ejot pakaļ, Kate vienmēr vai nu viena sēdēja pie galda un darbojās ap kādiem darbiņiem, vai sēdēja pie audzinātāju galda un kaut ko palīdzēja, tad ar laiku es arī sevi noskaņoju – tāds vienkārši ir viņas raksturs un nemaz jau nav slikti – būt prātīgajam bērnam. Turklāt tagad pat dzirdu no viņas tekstus, ka bērnudārza draugi saka, ka viņa pārāk daudz runājot, tā kā – trīs gadu adaptācijas periods laikam ir beidzies 😀

Labi, nav arī tik traki, bet jāsaka, ka teju katru rītu viņa raudāja pirmos trīs mēnešus. Un tas vēl nebūtu trakākais – viņa arī ik vakaru pavadīja čīkstot, ka negrib rīt uz bērnudārzu. Par to man bija dusmas – jo kā var izniekot to pašu vakaru, kas dots, vēl čīkstot! Bet, pēc ziemassvētku brīvdienām, šķiet, viņa saprata, ka bērnudārzs – tas nav mūžīgi – un ar janvāri jau sāka ieiet rutīnā. Asaras palika arvien retākas, arvien biežāk māju sarunās ienāca bērnudārza draugi. Pēc pirmā vasaras atvaļinājuma gan vēl bija nedaudz grūtāk atgriezties, bet šogad viņa jau no augusta sākuma nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs iet uz bērnudārzu. Un iet ar lielu prieku katru rītu – dažreiz entuziastiskāk, dažreiz pačīkstot – bet vai tad pieaugušajiem ir citādāk?

Es, protams, ik pa laikam pārcilāju prātā, diez, cik lielu traumu esmu viņai sagādājusi. Bet dzīve ir dzīve un, lai gan tas nav dikti smuks arguments, domājot par bērniem, tā ir realitāte. Kurai iziet cauri lielākā daļa. Es no savas puses savukārt esmu centusies darīt tik, cik varu – pagūt uz visiem koncertiem (protams, ne vienmēr tas izdevies, piemēram, pirmā Kates bērnudārza koncerta laikā es vispār biju komandējumā – nice try), iespēju robežās vasarās dodam maksimāli garu brīvlaiku (divas vasaras sanācis pat visi trīs mēneši – mans dekrēts un bka), un izmantojam šad tad opciju neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt ar Billes auklīti.

Un tagad – piecas dienas līdz Billes pirmajam bērnudārza gājienam. Es ceru, ka šoreiz esam sagatavojušies pārdomātāk. Pirmkārt, jau esmu apmeklējusi vismaz pirmo sapulci 😀 (Ar Kati tas izkrita, jo nebijām Latvijā). Un ar Billi dažas reizes esam Kati vedušas uz bērnudārzu, tā kā – viņa zina, ka no turienes atgriežas. Vēl arī ar aukli esam sarunājuši, ka vismaz pirmās septembra nedēļas palīdzēs un Billi varēs izņemt jau pusdienlaikā, tad skatoties, kā iet ar adaptēšanos. Bille arī ir nedaudz drošākā un pilnīgi noteikti – gatava dot pretim, ja kāds apbižo. Drīzāk, gatavojos, ka man būs jāklausās viņas palaidnībās. Bet arī viņai īpaši nepatīk citi bērni un mēdz bērnu laukumā jau sākt protestēt tāpēc vien, ka kāds uz viņu paskatās. Tā kā – novēliet veiksmi, bet es turēšu īkšķus, ka pēc kāda mēneša mums būs iestājusies garlaicīgā, bet mierīgā rutīna!

Izprecināt māsu

Viss mans interneta burbulis jau noteikti skaidri redzēja, bet pirms nedēļas bijām blakus brīnišķīgam notikumam – kā vedēji manas māsas un viņas nu jau vīra kāzās. Es esmu sapratusi, ka tas ir viens no maniem mīļākajiem “darbiņiem” un, protams, stāvēt blakus māsai vispār norauj jumtu. Prieka asaras pilna Lielupe. Gribēju pavisam mini formātā padalīties ar lietām un notikumiem, ko mēs darījām un, iespējams, parādīt, ka arī pavisam mazām, mazām kāzām kāziņām iespējams piešķirt gan svinīgumu, gan pilnīgi neticamu sirsnīgumu un īstumu. Jo tā nav tikai sarakstīšanās, tā ir viena no lielākajām svētku dienām dzīvē.

(P.s. māsas atļauju padalīties ar šīs dienas gaitu saņēmu, vienīgi ar piebildi, ka man noteikti jāuzraksta, ka otrās dienas naktī peldkostīmos dejojām pie “Roku okeāns”, bet bez bildēm. :D) Nu tad, par visu pēc kārtas un brīdinu, te būs arī kādi miljons paldies, jo pilnīgi visi iesaistītie cilvēki bija tik ļoti ar mums uz viena viļņa, ka vēl šodien tas šķiet neticami. Aaa, un briesmīgās bildes no mana telefona, jo smukās vēl gaidām! 😀

Rīts

Ar vīru ceļamies sešos, lai aizlavītos no bērniem un brauktu uz Jelgavu, jo palikām pie manas tantes netālu no pilsētas. Ap pusseptiņiem esam klāt, mēs ar māsu sākam pucēties, savukārt Jānis ar līgavaini dodas savās, vīriešu gaitās – mašīna, ziedi, mocis, jā, mocis.

Kopš savām kāzām viena no svarīgākajām lietām, ko uzskatu par nepieciešamu, ir satikšanās pirms ceremonijas, vēl mirkli pabūt divatā, nedaudz atslābināties, varbūt samazināt satraukumu. Tā arī organizējām te. Māsa līgavaini satika Elejas muižas tējas namiņā, kas ir brīnišķīgi skaista vieta ar atsaucīgiem cilvēkiem. Iepriekš biju sazvanījusi un sarunājusi, ka jaunajiem būs galds ar krēsliem uz terases, sveces, pārējo galdu klājām paši (jeb Jānis, kamēr gaidīja mūs). Tā kā iepriekšējo vakaru pavadīju cepot un pildot kruasānus un mazgājot augļus.

Kad māsa pie tējas namiņa domāja, diez, no kuras puses Raivis nāks, es tāāā nevarēju sagaidīt to brīdi, kad viņš parādīsies. Jo iepriekš ar līgavaini bijām sarunājuši pārsteigumu Zanei – viņš satikties ieradīsies ar moci. Protams, tajā dienā man tā likās sliktākā ideja ever, jo, “ka tik viņš braucot nenokrīt, ka tik trīs reiz pārģērbjoties ko nesaplēš, ka tik, ka tik..”.   Bet pārsteiguma efekts bija tā vērts! Pēc tam māsa teica, ka esot gribējusi kāzās bildes ar moci, bet neesot pat uzdrošinājusies jautāt, jo tas šķietot tik sarežģīti, tāpēc mums dubults prieks.

Kad abi bija satikušies, devām laiku divatā un paši tikmēr uztaisījām sev fotosesiju ar kāzu fotogrāfu :D. (Par kāzu fotogrāfu vispār atsevišķs stāsts – Artūru pirmo reizi uzrunājām, kad paši precējāmies un bijām super priecīgi, ka šajā dienā mums blakus bija cilvēks ar ko justies tik brīvi un nepiespiesti, turklāt gala rezultāts – bildes bija vienkārši lieliskas! Kopš mūsu kāzām nu ik gadu tiekamies ģimenes fotosesijā, ik pa laikam “pieaugot” un biju tik priecīga, ka viņš tika arī uz māsas kāzām. Kad tas bija skaidrs, tad teicu – vismaz par fotogrāfu es esmu 100% droša šajā pasākumā! 🙂 ) Šajā punktā jaunajam pārim bija paredzētas divas “aktivitātes” – 1) pasniedzām kasti ar niekiem, kas šajā dienā noderēs – salvetes, balzamiņš, krīts, love is..košļenes, īslaicīgie tetovējumi, sirsniņ-saulesbrilles, polaroid kameras filmiņa (pašu kameru aizņēmos no draudzenes un visu nedēļas nogali fočējām superīgs bildes), LOVE balons, plāksteri; 2) Uz hēlija balona Zanei bija jāparakstās ar savu veco uzvārdu un jāpalaiž tas debesīs, bet to, kā balons (kārtīgi nepiesiets, jā, Jāni!) uzlidoja gaisā redzēju jau tikko piebraucot pie tējas namiņa, tāpēc šī aktivitāte pārcēlās pie dzimtsarakstu nodaļas tieši pirms ceremonijas. Turpat arī vēl pēc brokastīm fotografēšanās Elejas muižas parkā un laiks doties atpakaļ uz Jelgavu!

 

Ceremonija

Es pa ceļam vēl ieskrēju veikalā pēc hēlija balona un atklāju, ka Jelgavas Vivo centrā ir ļoti plašs ballīšu priekšmetu veikals. Pāris organizatoriskas lietas un bijām klāt pie Dzimtsarakstu nodaļas, māsa parakstās uz balona, aizlaiž gaisā, par laimi, tas neiekuļas elektrolīnijās un ir augšā mākoņos, laiks ceremonijai. Dzimtsarakstu nodaļā, brīdī, kad mums saka, ka varētu sākt ceremoniju, pēkšņi māsas līgavainis pajautā – bet kur tavas puķes? Līgavas pušķis mašīnā. Nekas, skrējām pakaļ, un aiziet, lai notiek ceremonija. Ceremonijas vadītāja tik sirsnīgi un skaisti novadīja nedaudz neparastāku ceremoniju, jo pilnas zāles vietā bijām vien mēs četri, māsas meitiņa un trīs vecāki, bet tas ne mirkli neradīja kaut kādu neērtības sajūtu. Raudājām visas, vīrieši nedaudz turējās.

Otrā dienas daļa

Pēc ceremonijas, laiks nākamajam pārsteigumam. Devāmies uz Lielupi, kur plānots izbrauciens ar kuģīti Dēzija (atkal, foršs kapteinis, ātra un efektīva komunikācija pirms tam un atvērts improvizācijai brauciena laikā!). Protams, es nebiju sapratusi, kur īsti jābrauc, un nonācām upes otrā malā, bet nekas, sajaucām prātu jaunajam pārim, sanāca pa tiltiem pastaigāt un pafotografēties. Kuģīti braucām visa kompānija, kas ceremonijā, tas ir, visi septiņi cilvēki un zīdainis! Šeit arī pirmais tosts un uzkodas – uzkodas, meklējot konditoreju, izvēlējos vietējo konditoreju Tarte un visiem ļoti garšoja, no manis vēl bonusiņš, ka ļoti glīti arī izskatījās (un vēlreiz – ātri, viegli visu sarunāju, pasūtīju pirms tam, perfekts serviss).

Uz kuģīša atkal dažas aktivitātes pa vidu tostiem – gan vecāki, gan jaunais pāris pēc izvēles locīja papīra kuģīšus, lidmašīnas un ar novēlējumiem/sapņiem lidināja gaisā. Vēl biju sapinusi trīs zaļo augu vainadziņus, ko, lai nebūtu kopdzīvē lielu pērkonu un pēc tiem vienmēr gaišas debesis, kokā meta jaunais vīrs (no laivas, novērtējiet), lai asaras lielākoties tikai no laimes, bet rūgtās paliek upē, ūdenī meta jaunā sieva, bet trešo, pilnu ar atmiņām par kāzu dienu, paturēja sev. Bet tā stundu ēdām, dzērām šampanieti, līmējām tetovējumus un baudījām dienu. Pa vidu vēl kapteinis ieteica skaistu pļavu ar ruļļiem, kur izkāpt pafočēties, ko ekstrēmie jaunie arī izdarīja, jo neteiktu, ka no kuģīša vienkārši upes malā būtu bijis viegli izkāpt. Un tikai 30 minūtes pēc grafika bijām atpakaļ, krastā.

Tālāk ceļš uz Zoltneru, vēl svētku pusdienas ar vecākiem, pirms šķiramies no viņiem un tālāk dodamies jau četratā (plus fotogrāfs, protams 🙂 ). Arī pusdienās nelikām mieru un starp ēdieniem tikām galā arī ar pāris tostiem un dažām aktivitātēm – 1) jaunajam pārim katram uz ātrumu jāsacenšas, sienot mezglus lentītē. Pēc tam stāsts par to, ka tie mezgliņi lentītē patiesībā ir nedarbi un blēņas, un aicinājām vecākus izstāstīt spilgtākās palaidnības (pirms tam pabrīdinājām, lai apdomā). Pēc tam viena piecgades plāna pareģošana, kur jāsakārto secīgi piecas kastītes, nezinot, kas tur iekšā un tad pēc satura skaidro, kas notiks pēc gada, diviem, utt.. Kastītēs bija bērna zeķītes (bēbītis), atslēga (nekustamais īpašums), naudas salvete (daudz naudas, daudz naudas), suvenīrglāzīte no Parīzes (ceļojums), dzīvnieka figūriņa (nākamais mājdzīvnieks). Un pēdējais, pirms vecāki devās pa mājām, aicinājām katru vecāku iestādīt maziņu sukulentu kopīgā puķupodā, kas palika jaunajai ģimenei, lolot un kopt, kā pierādījumu, ka atsevišķi augi (un arī cilvēki), var sākt dzīt kopīgas saknes. Bučas un dāvanas vecākiem, vēl dažas sentimentālas asaras un esam gatavi laist tālāk.

Nākamā pietura – jūrmala Engurē, kur iepriekš biju sarunājusi ar draudzeni (paldies, Inga!!!), ka atvedīs lielos Helium balonus, kā arī pagatavos piknika uzkodas un saklās mums piknika vietu. Aptuveni 1,5h stundas vēlāk, nekā plānots, mēs arī bijām klāt un es varu tikai apbrīnot Ingas pacietību ;). Pārsteigums un pikniks bija izdevies tik skaisti un aizkustinoši, ka mēs ar māsu abas atkal asarās – gaidiet, kad Inga ķersies dekorēšanas karjerai klāt, un stājieties rindā! Otrā dienā priecājāmies, ka lai nu ko, bet izsalkumu tiešām nejutām ne mirkli tajā dienā, jo visur viss griezās ap ēdienu un šīs pikniks bija kā ķirsītis uz kūkas. Te arī divi pēdējie uzdevumi – uz pagalēm uzrakstīt savas ne tik labās īpašības, no kurām gribētu tikt vaļā, ko vēlāk viesu mājā sadedzināt pirtī. Un otrs – dāvinājām iegravētu kasti ar vīnu, kur klāt bija jāuzraksta vēstules par šo dienu, par savu mīlestību un visu citu saldu, ko tad, kad būs pirmais lielais strīds, tad vērt vaļā, izlasīt vēstules, izdzert vīnu un tad garantēti salabt. Pieēdāmies, sataisījām vēl daaaudz bildes, teicām “atā” arī fotogrāfam un devāmies beidzot noparkoties. Turpmākās divas dienas pavadījām Rojā, viesu mājā Dīķmalas, kur bija vienkārši brīnišķīga atmosfēra, mūs sagaidīja izdekorēta terase un viesistaba, padomāts par katru sīkumu (pirms tam bija tikai runāts, ka braucam vienkārši atpūsties pēc kāzām, bet paši īpašnieki bija tik ļoti pacentušies par atmosfēru, ka atkal aizkustinājums – kā jau teicu, šajā dienā laikam tiešām visi iesaistītie cilvēki ir savās īstajās vietās!).

Sausais atlikums

Ir tik forši plānot un domāt šādus pārsteigumus, kad esi uz viena viļņa ar tiem, kuri jāpārsteidz. Man laikam paveicies, jo katru reizi esmu domājusi tādu dienu un notikumus, kas sajūsminātu mani un attiecīgi – tas ir paticis arī galvenajiem vaininiekiem! Kad sagatavo tādu dienu, pats tai cauri ej ar riktīgi lielu prieku un nepacietību, jo katru nākamo lietu gribas ātrāk atklāt un parādīt, lai redzētu prieku citu sejās. Esmu pateicīga visiem, kas iesaistījās un palīdzēja, jo ir tik forša sajūta, ka vari rēķināties ar atbalstu. Un tad tikai izbaudīt dienu, bez saspringuma un stresa (neskaitot to, ka skaidrs, ka visu laiku kaut ko kavēsiet, bet ar to laikam kāzu kontekstā visi jau rēķinās!). Un var izplānot un salikt kopā tādas kāzas, kas it kā ir citādākas, jo supermini, bet vienlaikus, pieķerties arī pie “klasiskām” lietam, kuras tad arī nešķiet ne stīvas, ne samākslotas, bet tieši vietā. Par precībām!

 

Kad paliec par tādu mammu, kāda nekad negribēji būt

…un kā es meklēju ceļu atpakaļ.

Virsraksts, kā noformulēta doma, man stāv ierakstīts telefona piezīmēs, datēts ar 21. martu. Tātad, teju pusotru mēnesi to virpinu pa prātu un gatavojos uzrakstīt, gatavojos nekad nerakstīt, gatavojos pārdomāt un gatavojos apstrīdēt. Un varbūt labi, ka tā, jo droši vien tajā 21. martā tas būtu izvērties par vienu varen depresīvu ierakstu. Toties šovakar es varēju ar tīru prieku pierakstīt arī apakšvirsrakstu.

Stāsts, kā parasti, būs par mani. Šoreiz varbūt pat vairāk nekā parasti. Man piemīt tāds niķis, ka jaunas un aizraujošas lietas pārņem ne vien par 100%, bet par 120% vismaz. Par savām meitenēm nereti pasmejos, ka tie ir mani lielākie projekti un tas ir joks tikai daļēji. Es kaut kādā mērā lasu, apgūstu un plānoju audzināšanu, interese par bērnu attīstību mani aizveda līdz Montessori kursiem un Montessori kursi mani aizveda līdz jaunai “būt mammai” filosofijai. Diezgan skaidri sev spēju nodefinēt, kāda mamma vēlos būt un (kurš cits sunim asti cels) – diezgan labi man tas arī sanāca.

Ar lielu entuziasmu ķēros pie nākamā dzīves posma – atgriezties darba dzīvē. Un tur pretim man nāca jauni projekti. Un, kā jau iepriekš minēju – jaunas lietas man patīk. Vienīgi patīk tik ļoti, ka mēdzu “aizmirst” un pamest novārtā iepriekšējās. Protams, protams, nav tā, ka es aizmirsu, ka mani mājās gaida divas burvīgas meitenes, bet es kā diezgan pašsaprotamu sāku uztver to, ka “viņas var pagaidīt”. Kamēr pienāks nedēļas nogale, kamēr man atkal būs vairāk laika, kamēr būs atvaļinājums – var pagaidīt. Un, ticiet vai nē, bet viņas tiešām to ļoti labi spēj, pat pārāk labi, jo tas atstāj daudz vietas pašpārmetumiem.

Pat neatceros vairs, kas man lika sākt par šo tēmu aizdomāties, līdz nodefinēt jau nosaukumā minēto domu. Bet, tiklīdz, kā izdevās šo domu noķert, sāku arī vairāk sekot līdzi savām darbībām. Vai tiešām man tik neatliekami ir jāpaliek birojā un mājās jāierodas ap gulētiešanas laiku? Vai tiešām ir vērts “nozagt” tās trīs stundas vakarā, ko varu veltīt meitenēm? Vai brīvdienās viņas ir pelnījušas mammu, kas ieurbusies telefonā/datorā, vai mammu, kas uz īdošo “izejaaaam ārāaaaa” atbild ar – “ok, ejam!”.  Un vakaros apsēsties un izlasīt to līdz kaklam jau apnikušo grāmatu vēl 156. reizi, jo tieši tā ir vismīļākā. Kopā vakarā izcept kūku, nevis jau uzreiz padomāt stundu uz priekšu un to, kāds bardaks būs jākārto, tā vietā, lai pēc bērnu aizmigšanas vēl arī drusciņ pastrādātu.

Es tāpat esmu no tām mammām, kuras bērnu koncertos ieskrien pēdējā brīdī. Visbiežāk dienās, kad uz bērnudārzu jānes kāds darbiņš, no rīta audzinātājām atvainojos, ka mēs (kārtējo reizi!!) atnesīsim to rīt. Bet es arī mācos tajos brīžos, kad esam kopā, to darīt no visas sirds un maksimāli klātesoši. Lai arī cik grūti tas būtu. Jo tad, kad ir šādas brīvdienas, kā šonedēļ un četras dienas es esmu varējusi vērot bērnus, priecāties par Kates zelta frāzēm un brīnīties, kā izaugusi ir Bille – saproti, ka katra klišeja par “skrien laiks”, “bērni izaug ātri” un “minūtes ir garas, gadi ir īsi” ir klišejas tikai tik ilgi, kamēr tās netrāpa tev pašam tieši pa sirdi.

Pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai.

Protams, vienīgais brīdis, kad par šo beidzot uzrakstīt, ir piektdienas vakars, jo nedēļas vidū vienmēr iestājās viens brīdis, kad galīgi tā nešķiet. Savukārt nedēļas nogales paskrien tik strauji, kadpat nepamani – pēkšņi tik mājās sākās svētdienas gulētiešanas rituāli. Tad nu paliek piektdiena – bērni pēc nedēļas saguruši un kaut cik laicīgi aizmieg, savukārt māja vēl nav savandīta tik ļoti, ka tas ir vienīgais, par ko spēju vakarā domāt (tas ir true story par sestdienu, svētdienu vakariem).

Bet tad par iemesliem. Jāuzraksta tāpēc, lai nedaudz atšķaidītu pēdējā laika manus “viss ir slikti”, vismaz pašai sajūta, ka uz tādu noskaņu velk pēdējie ieraksti. Bet tā nebūt nav. Jā, es daudz gremdējos atmiņās, atceroties ik pa laikam, kā “tieši pirms gada šajā laikā” dzīvojos mājās ar Billi (un regulārās feisbuka atmiņas nepalīdz). Bet vienlaikus, ir vesela rinda plusu un foršu lietu, kas ir tagad, atgriežoties darba vidē. Un tad par dažām no tām, kas man svētdienas vakarā liek ilgoties, kad atkal apsēdīšos pie sava darba galda un dzirdēšu savas domas.

Cilvēki, kuri saprot sarežģītus vārdus

Pārspīlēju, bet tomēr – ar meitenēm mājās vienā brīdī es noteikti varētu sākt lasīt ziņas “vieglajā valodā”. Nav tā, ka es bērniem runāju deminutīvos vai tikai par vienradžiem un varavīksnēm, bet – tās tāpat nav intensīvas pieaugušo sarunas. Protams, nav arī tā, ka iepriekš es diendienā redzēju tikai savas meitenes un vienīgās pieaugušo sarunas būtu bijušas ar vīru. Ar Billi dzīvojot, manuprāt, par ļoti daudz drasēju apkārt, ar viņu padusē, bet tas ir pavisam cits, kā – runāt ar īstiem, pieaugušiem, gudriem cilvēkiem katru dienu. Nopietni. It īpaši, kad tiec pāri pirmo nedēļu miglai un spēj prātā atrast arī tematus, kas nav saistīti ar bērnkopību un tad beidzot vari sākt iesaistīties diskusijās.

Tā siltā kafijas krūze

Un kaut piecas reizes dienā. Es atļaušos teikt, ka laikā ar mazuli “netraucēti izdzert karstu kafiju” apzīmē vairāk nekā tikai – izdzert karstu kafiju. Bet gan – pabūt brīdi ar savām domām vai vienkārši apstāties uz mirkli tajā momentā, kad to vēlies, nevis, kad sanāk. Ok, protams, ne vienmēr tas izdodas arī tagad, jo, piemēram, šodien divas reizes kafija paspēja atdzist arī uz darba galda, bet kopumā – es atkal atceros, kā karsta kafija ir visgaršīgākā. Aaa, un arī uz tualeti vari aiziet viens pats 😀 un no durvju apakšas nelien mazi pirkstiņi. Sīkums, bet patīkami 😀

Ik dienu – kas jauns

Izaugsme – o, kas par vārdu, ne? Izaugsmi noteikti piedzīvoju arī dzīvojot mājās, jo, citi vecāki man neļaus samelot, bērnu audzināšana noteikti ir kaut kur trakāko izaicinājumu augšgalā. Bet tas ir kaut kas pavisam cits, kā tā sajūta, ka katru dienu aizej gulēt, jūtot – dienas notikumi slāni pa slānim krājās, dodot kaut kādu pieredzi. Vienalga, bijusi mierīga vai traka diena, kaut kāds sausais atlikums, ko sev pieņemt zināšanai, vienmēr paliek. Nerunājot nemaz par standarta lietām – jauni izpētīti temati, satikti cilvēki, piedzīvoti notikumi. Tas viss kaut kādā līmenī notika arī “mājas” dzīvē, bet temps tagad ir pavisam cits.

Satikt bērnus katru dienu no jauna

Tas moments, kad ienāc mājās, un tev pretim skrien divi sajūsmināti sīkie – priceless. Teikšu godīgi, mans pilnīgi noteikti mīļākais dienas brīdis. Protams, fonā uzreiz sākās nepārtraukta Kates vārīšanās par dienā piedzīvoto, Billes brēcieni, ja es atļaujos samīļot arī Katrīnu un nepārtraukts “tagad es atradīšos tikai metru rādiusā ap tevi”, bet nekas neatsver to sekundes simtdaļu, pirms veru mājas durvis un sekundes simtdaļu, kad viņas skrien man pretim. Jaunās nianses, ko pamani, jo neesi bijusi blakus nepārtraukti un nedēļas nogalēs vispār brīnies, kas tie par diviem viltniekiem. Taisnības labad – citreiz pat ir sajūta, ka gandrīz vai jāzvana auklei, jo neko nesaprotu, kāds Billei režīms, ko viņa grib un kad ies gulēt pusdienlaiku.

Racionāla laika izmantošana

Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – zelta teiciens, vai ne? Un ik pa laikam pienāk brīdis, kad atkal tas pierādās. Skaidrs, ka laika mājas lietām paliek daudz mazāk, bet pēkšņi izrādās, ka brīvdienās var pagūt tik daudz. Un vakaros var pagūt tik daudz. Un no rītiem var pagūt tik daudz. Nu tā, ka sākumā šķita, ka tas nereāli, visu kaut cik kvalitatīvi apvienot, tad tagad jau man gribētos teikt, izdodas sabalansēt pēc labākās sirdsapziņas. Lai to izdarītu, es nopietni strādāju pie saviem ieradumiem, kas patiesībā ļoti atvieglo ikdienas dzīvi – sākot no ēdienreižu plānošanas, drēbju salikšanas vakarā, svētdienas vakara rituāli, lai nedēļu iesāktu mierīgi – sīkumi, kas neprasa daudz laika, bet padara ikdienu daudz ērtāku. Tagad, domājot, kā vēl vasarā dzīvoju mājās, nesaprotu – ko es ar visu to laiku darīju? Klasiski 🙂

 

Normāls 2017tais

Protams, nevar ļaut gadam beigties, pirms tam neuzrakstot īso atskaiti. Kāds bija mans 2017tais? Tagad, atceroties gada sākumu, šķiet – tas bija tik sen, pavisam cita dzīve, nevis kāda rit pēdējos gada mēnešus. Esmu jutusi no pilnīga miera un harmonijas, līdz iepriekš pat īsti nepazītam stresam. Lai atcerētos, kas tad īsti piedzīvots, pārgāju šim gadam instagramā un tviterī – pavisam neslikts un piedzīvojumiem pilns. Pats galvenais, bērni ir veseli un aug griezdamies, Bilcim lielo zināšanu gads – velties-rāpot-staigāt-skriet algoritms; māsu mīļot, mocīt un dievināt – ček; palaist mammu darbā un iemīļot arī auklīti – darīts, gada bilance noslēdzama! Katrīnai gads, kurā izaugt par interesantāko un prātīgāko cilvēku, ko pazīstu – visforšākais kompanjons, labākais sarunu biedrs un kaitinošākais jautājumu uzdevējs pasaulē. Iespēja sekot līdzi bērnu augšanai un attīstībai tiešām, tiešām ir lielākā dzīves dāvana un skolotājs vienlaikus.

Par sevi runājot, šogad daudz domāju. Un ne tikai domāju, bet mēģināju arī veidot jaunus ieradumus un attieksmes veidus. Par to, cik daudz man ir un cik bezjēdzīgi domāt par to, kā nav. Neilgoties pēc mistiskiem iztēlotiem labumiem. Tvert visu vieglāk. Uzņemties riskus un piekrist darīt lietas, no kā bail. Piecelties un izdarīt to, kas ienācis prātā. Saņemties un vienkārši iziet laukā, kad bērni to prasa, nevis meklēt iemeslus neiet. Pievērs uzmanību svarīgiem brīžiem un apstāties tajos – noķerot mirkli atmiņā. To visu vēl tikai mācos un daudz piedomāju, lai piekoptu, bet vienu varu teikt – gada beigās es noteikti jūtos daudz laimīgāka par savu dzīvi un visu, kas man apkārt ir, nekā gada sākumā. Tā pat nav nekāda, piemēram, apzinātības praktizēšana, bet pagaidām intuitīva ļaušana sev noformulēt to, ko domāju un ko gribu citādāk, pēcāk strādājot, lai to sasniegtu. Bet šis noteikti arī ir manā to do listē nākamgad, kaut kur pašā augšgalā.

Par vienkāršākām lietām – šis sanāca tāds labu ballīšu gads. It kā pat ne tik daudz kvantitātes, cik kvalitātes ziņā, varētu saskaitīt diezgan vienkārši, bet katra no tām – tiešām ļoti laba. Sākot ar Labu Dabu, kur patika mums visiem četriem un nākamā gada biļetes jau sarakstā, turklāt kopš tās mājās teju katru dienu vismaz vienreiz izskan Čipsis un Dullais pēc Katrīnas pasūtījuma. Draugi apprecējās ar episku kāzu ballīti, kurā mums ar Jāni bija iespēja atcerēties jaunību un izdejoties līdz rīta gaismai, kamēr Bilcis, guļot ratos pie viesu nama līdz pieciem rītā, aprasoja. Pirms kāzām tikpat episka vecmeitu ballīte, kas bija mans pirmais lielais brīvsolis prom no Billes uz visu dienu (pusnaktī gan tāpat Jānis ar abām meitenēm brauca man pakaļ..uz Jēkabpili 😀 ). Tad vēl tā vasaras ballīte, kas no viena vakara pasēdēšanas izvērtās uz visu nedēļas nogali – čau, Krista un Līna! Un tā varētu turpināt un turpināt – gads ar riktīgu pievienoto vērtību, jo ir tik labi, ka blakus tādi cilvēki!

Mums patīk izrauties no mājām kaut uz nedēļas nogali, ko mēģinājām arī šogad. Laikam tieši tāpēc arī ar nevienu no meitenēm nav bijušas problēmas braukāt apkārt jau no mazotnes. Ar Billi tieši tas pats – paguvām izbraukt Lietuvu foršā roadtripā, izdzīvot vasaras atvaļinājumu Pāvilostā, pievienojot vēl veselu rindu pieturvietu pa ceļam. Vispār, nesēdēt uz vietas un kustēties. Vasarā gan tas krietni vieglāk, tāpēc statistiski izbraucieni koncentrējās tajā. Nu, un tad gada lielais ceļojums – varētu pat teikt, ka spontāns, bet tāpēc ne mazāk izdevies. Divas nedēļas Barselonā, par ko jau esmu izrakstījusies. Saka, ka ir Barselonas un ir Parīzes cilvēki – es laikam totāli esmu Barselonas, kaut rīt būtu gatava braukt atkal.

Visbeidzot, gada pēdējā ceturksnī izdarīju ko tādu, par ko gada sākumā pat nebiju aizdomājusies. Sākotnēji biju plānojusi, ka pavadīšu laiku mājās līdz Billes pusotram gadam. Tomēr viens apstāklis pēc otra noveda līdz situācijai, kad varēju pieņemt lēmumu – mesties jaunos izaicinājumos un atgriezties darba dzīvē, vai nē. Pēc nemaz ne vieglām un ātrām pārdomām, izvēlējos pirmo variantu un tā nu jau divus mēnešus teju ik dienu pārkāpju pāri kādiem saviem kompleksiem, iemācos kaut ko jaunu, piedzīvoju izaicinājumus. Bet arī – prieku un lepnumu par lietām, kas izdodas. Jā, arī negulētām naktīm, domājot, kā atrisināt problēmas vai satraucoties, kā viss beigsies. Bet pagaidām arvien šķiet, ka tas bijis tā vērts.

Kopumā, man šobrīd nav sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Ir tikai datums un ir tikai nedaudz garāka nedēļas nogale. Jo dzīve iegājusi tādās labi straujās sliedēs un bail, ka pamirkšķinot acis, attapšos nākamā gada nogalē. Kas nebūtu slikti, jo visi potenciāli sagaidāmie s*di būtu pārdzīvoti, bet – garām būtu arī foršie mirkļi, kuros sirds no prieka grib izlēkt pa muti. Un tie tomēr vismaz šī gada beigu bilancē ir krietni pārākā pozīcijā, tāpēc – par nākamo, aizraujošu un piedzīvojumu pilno gadu!