Mazie rokdarbi Lieldienu noskaņās

Šajā nedēļas nogalē pārmaiņas pēc nekas tāds nopietns nebija ieplānots un beigās mums ar Katrīnu iznāca ļoti darbīgas un radošas dienas, brīvbrīžos ņemoties ap dažādiem rokdarbiem, saistībā ar Lieldienu tēmu. Padalīšos ar darbiņiem, kas, iespējams, kādam noderēs vēl šajā nedēļā! Sadarījām visādus dīvainus “mākslas darbus” – gan līmējot, gan krāsojot, gan griežot – no dažādām lietām, kas mums jau mājās bija. Tad nu īsi par katru no tiem, jo īstenībā nekā daudz tur nav ko aprakstīt, pēc bildēm jau katrs pats var sadomāt un ko līdzīgu realizēt, bet, ja noderēs iedvesmai, es tikai priecāšos!:

Lielo olu krāsošanai

20170410_094119Katrīna jau mēnesi man neliek mieru, jautājot, kad beidzot būs Lieldienas un varēs krāsot olas. Par laimi, esam jau finiša taisnē! Bet divas brīvas dienas neatviegloja šo gaidīšanas laiku, tāpēc izdomāju – iedošu viņai krāsot olas, ne īstās, bet no papīra un ar guašas krāsām. Nostrādāja 🙂 Man šķiet, šāda krāsošana patīk, jo ir liels laukums, kur izpausties, vienlaikus – jau olas forma nodrošina, ka rezultāts tiešām būs izkrāsota ola, nevis aizraušanās dēļ nokrāsota visa lapa, kas arī, protams, nav slikti, bet mūsu mājā var arī izsaukt asaras, tāpēc – ja grib olu, labāk nodrošināties, ka būs ola 😀

 

Zaķi no tualetes papīra rullīša20170410_094036

Man šķiet, tualetes papīra rullīša vidus ir viens no populārākajiem rokdarbu materiāliem pinterestā. Protams, jāizmēģina arī mums un, ņemot vērā Lieldienu tuvošanos, ko gan citu, ja ne zaķus uztaisīt! Mūsu mīļākajā veidā – pavisam vienkārši! Pārgriezu rullīti, lai izveidojas divi zaķu “ķermeņi”, sagatavoju pielīmējamās acis, pompomus degunam, izgriezu no papīra sagataves ausīm (šādus mazus objektus es visbiežāk jau pati izgriežu un Katrīna nodarbojas ar līmēšanu). Katrīna nokrāsoja zaķus baltus, salīmēja ausīm klāt vidiņus un pārējos klāt līmējām pa abām, jo izmantojām karsto līmi – es uzspiežu līmi un Katrīna lipina klāt attiecīgo lietu. Pielīmējām degunu, ausis, acis un – zaķīši gatavi!

 

Zaķa maska no papīra šķīvja20170410_093950

Pagatavojām zaķa masku, kas gan vairāk izskatās pēc kāda kaķa vai lapsas – laikam vajadzēja garākas ausis :), bet, neskatoties uz to, Katrīnai maska patika un vakarā viens zaķēns pa māju lēkāja. Lai pagatavotu masku, vispirms papīra šķīvi pārgriež uz pusēm, izgriež aplīšus, caur kuriem skatīties. Tad sagatavoju papīrus ausīm, ūsām, ko Katrīna salīmēja. Pielīmējām vēl degunu un kociņu, aiz kura turēt masku pie sejas – un viss gatavs! Es vēl šorīt nezin kāpēc visu laiku dungoju “zaķim garas ausis, zaķim garas ausis…”.

 

Cālis20170410_093859

Šī bija izcila aktivitāte, jo deva man pilnīgu mieru 🙂 Kamēr Katrīna aplīmēja uz pusēm salocītu papīra šķīvi ar dzeltenajām spalviņām, pagāja labs laiks! Pēc tam vēl tikai knābis un acs un pūkains, pēc Jāņa vārdiem, “frīkīgs” cālis gatavs. Mēs vēl beigās pielīmējām arī “kājas” – uz pusēm pārlocītu taisnstūri, kam gali vēlreiz atlocīti, lai veidojas tāds kā pamats un cālis varētu nostāvēt.

 

Lai rosīgs un radošs Lieldienu gaidīšanas laiks!

 

Tev taču nav par ko sūdzēties

Nezinu, varbūt tāda esmu vienīgā, bet varbūt arī ne. Varbūt arī jums dažreiz tā gadās. Kad kaut kas kaitina, nogurdina, apnicis, ir grūti, bet iekšā skan tā mazā, riebīgā balstiņa – “tev taču nav par ko sūdzēties!” (es vispār bieži pieminu balsis galvā, cerams, ka tā nav diagnoze).

Mazais bērns pāris naktis ir nemierīgāk gulējis, lielais ir nokaitinājis ar saviem trīsgadnieka izgājieniem, kas pēkšņi vairs neliekas mīlīgi, bet reāli krīt uz nerviem, no rīta ieej istabā, kas bišķiņ bardakā un vīrs atkal atstājis datoru tieši ceļā (tēlains izteikums, šorīt dators ir savā vietā, kur jābūt, paldies! 🙂 ). Balss galvā – “bet tev taču nav par ko sūdzēties”. Atceries simtreiz dzirdēto, cik grūti bija kādreiz audzināt bērnus, kad nebija pamperu, nebija automātiskās veļasmašīnas un bēbīši lielākoties, dzīvojot striktā režīmā, raudāja daudz un bieži. Nav taču tik traki, dzīves sīkumi.

Kad kārtējo reizi neesi parēķinājusi savus spēkus un attopies pie koridora durvīm ar ratiem, kuros ir bēbis, diviem iepirkuma maisiem, trīsgadnieku un maisiņu ar viņa bērnudārza lietām. Nopūties, un tam pašam trīsgadniekam pa kājām pinoties, stiep visu uz piekto stāvu. Bet tev taču nav par ko sūdzēties! Meklēju savu iekšējo mieru un mīlestību pret visu pasauli – man taču ir līdzekļi par ko piepirkt tos maisus, dzīvoklis uz kuru viņus stiept un, galu galā, normālā laikā sagaidīju rindu pašvaldības bērnudārzā. Man taču nav par ko sūdzēties.

Pēc garākās ziemas ever, jo esi to pavadījusi nemitīgi cīnoties ar bēbīša puņķiem, kamēr nostaļģiski atceries, kā pirmais bērns pirmo reizi tā pa īstam apslima tikai deviņu mēnešu vecumā. Bet tev taču nav par ko sūdzēties! Tie ir tikai puņķi, pienāks pavasaris un pāries. Nu un, ka esi jau kādas simts reizes nolamājusies par savu bezspēcību, izmēģinājusi visu tautas medicīnas arsenālu, ik pa laikam skrien pie ārstes, lai paklausās, ka tie aizvien ir tikai puņķi. Tev taču nav par ko sūdzēties, ding-ding, galvā skan.

“Bet tev taču nav par ko sūdzēties.” Un tā balss skan un skan, kamēr sakrājušās tik daudz lietas, par kurām gribētos pasūdzēties. Varbūt vajag to mazo balsi galvā vienreiz apklusināt un izčīkstēt visu, kas sakrājies. Izsūdzēt kādam – sev, vīram, sievai, māsai, draudzenei, mežam, internetam, kā es, piemēram, tikko? Izsūdzēt un palaist. Un ar vieglu sirdi iekāpt pavasarī, jo tev taču vairs nav par ko sūdzēties!

Categories Bez tēmas

DIY rotaļlietas mazuļiem

Bieži vien ar dažādiem niekiem, ko esmu uztaisījusi, paveikusi, nemaz nepadalos, jo pašai šķiet – tas jau nav nekas tāāāds. Tāpat bija ar šiem grabulīšiem-rotaļlietām, ko pagatavoju Billei, lai ir ko iekārt tā saucamajā baby gym’ā. Liekas, galīgi vienkārši un pašsaprotami, bet, tā kā esmu dzirdējusi par tiem komplimentus un redzējusi, kā patīk citiem mazuļiem, tad padalīšos nelielai iedvesmai. Bille par tiem bija un ir aizvien sajūsmā, pagatavošana elementāra un prasa tikai aizdoties uz kādu rokdarbu veikalu (bet, iespējams, liela daļa materiālu jau ir mājās). Pēc tam burtiski pāris minūtes un rotaļlieta gatava. Turklāt šis no maniem DIY projektiem, kas izdevās pat labāk, nekā biju domājusi – jo šādi nieciņi izrādījās ļoti mobili un ērti, var uzkarināt uz autokrēsliņa, gultiņas redelēm, galu galā, kaut sev kaklā, lai bēbītis ēdot var kaut kur pieķerties. Manu variantu jau var redzēt bildē, pēc kuras droši vien skaidrs, kā var tos pagatavot, turklāt, katrs var izpausties radoši un kaut ko pamainīt. Vienīgā lieta, ko es vienmēr izdaru – ļoti cītīgi pēc rotaļlietas pagatavošanas mēģinu to saplēst – kārtīgi izstaipīt, pārbaudīt visus mezglus, materiāla izturību, jo labāk saplēst pašam, nevis, ka kaut kas izjūk jau zīdainim rokās!

Lai pagatavotu tādu komplektu, kāds ir bildē, būs nepieciešams:

divi aizkaru riņķi no neapstrādāta koka (ģeniāla ideja graužamriņķiem, kad man veikalā to ieteca, biju pārsteigta, ka pati nebiju ātrāk to iedomājusies)

piecas koka pērlītes ~2-3 cm diametrā

viena liela koka pērle (man ir ~4cm diametrā)

viens mazs un viens liels zvaniņš (tikai skaņu un izskata atšķirībai, abi var būt arī mierīgi mazie zvaniņi)

4-5 dažādu krāsu, platumu, faktūras lentītes, katra aptuveni 30 cm

3 metri ādas sloksnītes vai virvītes, kas labāk pašam tīk

~ 30 cm stingra, nesaraujama auduma strēmele, apmēram 1 cm platumā

1. Sāksim ar vienkāršāko, iedvesmai – pērlīšu rinda graušanai. Iever auduma strēmeli lielā lāpamajā adatā, vienā gala uzsien kārtīgu, lielu mezglu, tad uzver vienu no mazākajām pērlēm, uzsien mezglu pēc tās, uzver nākamo pērli, atkal mezglu un tā, kamēr visas piecas uzvērtas. Galā atkal uzsien lielu, stingru mezglu. Kārtīgi, ar spēku pastiepj aiz abiem galiem, lai pārliecinātos, ka galējās pērles nevar pārvilkt pāri mezgliem (ja aizdomīgi, met vēl un vēl mezglus, kamēr ir gana liels auduma bumbulis), kā arī – audumu nevar pārplēst. Bēbītis būs nežēlīgs – vismaz manējām šis ir ļoti, ļoti paticis attiecīgos vecumos, vienmēr nožļambāts slapjš.

20170330_125712

2. Nogriež ~1 m no ādas sloksnītes, pārloka uz pusēm un ar cilpu uzsien koka riņķītim, brīvos galus sasien kopā ar plakano mezglu (noskatījos no slinga siešanas – šis mezgls nevar atslīdēt vaļā, ja tiek raustīta lentīte, gluži otrādi, sienas vēl ciešāk). Ap koka riņķi rūpīgi un cieši sasien krāsainas lentītes. Šī mantiņa ļoti noder, lai attīstītu bēbītī “grābšanas” maņas – kad cenšas to sasniegt un satvert. Protams, kā visi zinām, lentītes (šiltītes) ir bēbīšu mīļākā žļambāšanas lieta, tāpēc tās bonusā.

20170330_125623

3. Sākumā sagatavo lentīti ar koka riņķi tāpat, kā iepriekšējā aprakstā. Tikai lentīšu vietā tāpat, ar plakano mezglu, piesien zvaniņu. Jap, tieši tik vienkārši!

20170330_125605

4. Ņem ~1m garu ādas sloksnīti vai virvīti, izver vienu galu cauri lielā zvana āķītim, nolīdzina sloksnīti uz pusēm, vienādā garumā, uzmet mezglu pie zvana un uz abiem sloksnītes galiem uzver lielo koka pērli. Uzmet lielu mezglu pie koka pērles, lai tā nešļūkātu uz augšu (drošībai – ja nu tomēr galā mezgls atsienas, lai pērle nevar novērties nost) un sloksnīti galā sasien kopā ar plakano mezglu. Tā kā Billei ļoti, ļoti patīk bāzt mutē tieši to zvanu, kas man nešķiet pārāk simpātiska doma smaganām un potenciāli arī zobiem, tad vienu šādu izveidoju ar aptamborētu zvaniņu (aptamborēju kā jau cilvēks, kas 3 gadus nav ņēmis tamboradatu rokās – paņēmu to un diegu un kaut kā uz nojautu aptamborēju 🙂 ). To, kas ir aptamborēta, dodu arī rokās, kas nav – karinu tādā augstumā, lai var aizsniegt ar rokām vai kājām, bet netiek iebāzt mutē. Šis ir ļoti labs grabulītis, lai radītu interesi bakstīt kaut ko ar savām pēdām.

20170330_125544

Nu lūk, tas arī viss. Šīs ir tikai idejas, katrs var pieiet pavisam radoši procesam un radīt savam mazulim visatbilstošāko un interesējošāko salikumu. Tas, ko es iesaku – izmantot neapstrādātus koka materiālus, jo skaidrs, ka mazais bāzīs mutē un darīs to daudz, tad nu liekas lakas nav nepieciešamas. Un vēlreiz – obligāti vispirms pašam pamēģināt rotaļlietu saplēst, ja tas neizdodas – dot mazulim un tāpat, pirms katras došanas, vēlreiz pārbaudīt, vai visi mezgli vietā un viss stingri nostiprināts.

Mana māsa vientulība

Vasarā, vēl gaidot Billi, mašīnā sāka skanēt šī dziesma un atceros, kā Jānim teicu – šī varētu būt jauno māmiņu dziesma, jo frāze “tava māsa vientulība” tik precīzi un skaidri apraksta manas izjūtas, ko piedzīvoju, piedzimstot Katrīnai un jau spēju iedomāties, kā kaut kad ap novembri gaudošu līdzi dziesmai, ar Billi uz rokām. Jo man vientulība bija tieši tā sajūta, kam es nebiju gatava. Es, par laimi, varu teikt, ka lielākoties hormoni un galējas emocijas pēc dzemdībām mani nemocīja un ar jauno dzīvi biju ļoti apmierināta, tomēr tā lielā, smagā vientulības sajūta, kas ik pa laikam pārņēma, bija mans darvas piliens medus mucā.

Par to uzrakstīt cenšos jau kādu laiku, bet (ironiski) man pietrūkst vientulības brīža, kad apkopot domas un padalīties ar tām, varbūt kādai/kādam noderētu, mēģinot ietērpt vārdos savas jocīgās sajūtas.

Atceros, kā, kad nesen bija piedzimusi Katrīna, vīrs ciemiņiem stāstīja, kā mums paveicies ar bērnu ‘gulētāju’ un sajūta, ka nemaz nekas īsti nav mainījies, bet es turpat blakus jūtos pavisam vientuļa savā nogurumā, nogurumā no, lai gan kārtīga un ilga, bet tomēr saraustīta naktsmiera, noguruma, ko norakstīt uz hormoniem, noguruma no tā, ka aizvien vēl nezini, ko nesīs jauna diena. Un tā sajūta bija, ka šāds stāvoklis, nekāds un izsmeļošs, būs bezgalīgs. Pats trakākais – apziņa, ka neviens jau tāpat tevi līdz galam nesapratīs. Vientulība arī tajā. Pirmo reizi, kad riktīgi noraudājos par tēmu “ko gan esmu izdarījusi ar savu dzīvi” bija tajā pašā vasarā, kad piedzima Katrīna, kad kaut kur internetā pamanīju saraksti, kas parāda – draudzenes kopīgi devušās uz kafejnīcu un es pat to nezināju! Sīkums par to, ka visticamākais, tāpat būtu noraustījusies un nebrauktu viena ar mazo uz centru, bet zināt par šādu ideju tajā brīdī šķita tik svarīgi. Jo jau esi izmesta no ikdienas ierastās dzīves, kas, protams, pirms bērna bija daudz aktīvāka un sabiedriskāka, un, lai gan no vienas puses gribās tikai būt mājās ar mazo cilvēku un saprast, kas vispār notiek, no otras – pierādīt un parādīt, es vēl esmu tepat, jā!

Runāt par to, ka jūties vientuļa? Kā – ja tikko esi satikusi savu ilgi gaidīto ikdienas kompanjonu, katru dienu pavadi kāda smaidīga, raudoša, pīkstoša cilvēka sabiedrībā un dažreiz nav laika pat apsēsties, lai piefiksētu, ko esi domājusi visu dienu. Vientuļa? Laikam tāpēc to sajūtu ir tik grūti saprast un pieņemt, ka tā drīkst justies.

Ar otro viss ir citādāk, pilnīgi un galīgi citādāk, bet es melotu, ja teiktu, ka nekad nesajūtos vientuļa. Sajūta, kas pa brīdim pazib. Kad jāizdomā, kā pareizāk izveikt dienas loģistiku, kad ne tik labajos rītos pamosties jau nogurusi, bet skaidrs, ka rīta rituāli tūliņ sāksies un jāpiespiežas piecelties, lai ķertos klāt bērnu modināšanai un jāaizgādā Katrīna uz bērnudārzu. Kad vieglāk ir pat nesākt sev uzdot jautājumus – kā un kāpēc, bet vienkārši darīt mehāniski to, ko katru rītu. Kad kāda no meitenēm apslimst un skaidrs, ka tas uztrauc visus, kas ir apkārt un interesējas un palīdz ar padomiem, bet tajā lielajā pārdzīvojumā un sekošanā līdzi tāpat vienā mirklī esi vientuļa, jo neviens cits nav mamma tiem mazajiem cilvēkiem un neviens cits nevar viņiem dot to, ko vari tu. Vientulība, kad naktī aijā un pie auss dziedi mazajam cilvēkam. Skaista, protams, bet vientulība, kura savu šarmu un nostaļģiju iegūst pēc kāda laika, nevis tajā nogurušajā naktī, kad drīzāk ir sajūta – visa pasaules tumsa ir ap tevi.

Tāpēc man patīk Instagram mammas un Twitter mammas, mammas blogeres un Facebook grupas un grupiņas. Protams, katrā dažbrīd kāds krīt uz nerva, šķiet, ka kāds varēja arī paturēt savu viedokli pie sevis un iztikt bez kāda indīga komentāra. Bet kopumā, ir labi, ka ir iespēja kaut kur pačīkstēt vai gluži otrādi, papriecāties un, lielākoties, arī saņemt kādu atgriezenisko saikni, kas dažreiz arī ir viss, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu vientulības sajūtu. Domāju, cik daudz gan mainījies it kā tikai trīs gados, jo šobrīd ar vientulības sajūtu, kad tā kļūst nomācoša, ir pavisam viegli tikt galā. Man ir lieliskas sarakstes grupas, kurās var vienmēr parunāties, ja jau šķiet, ka ‘viss ir slikti’, tad kārtīgi pasūdzos māsām, kas vismaz virtuāli paglauda galvu un pasaka, ka viss būs labi. Kaut kā vieglāk tas šķiet, bet nenozīmē, ka vairs nekad neatceros to tukšo sajūtu ar “savu māsu, vientulību”.

Nu tā, puse no gada jau apkārt!

Tieši pirms pusgada ap šo laiku jau biju Dzemdību namā un bija skaidrs – lielā satikšanās noteikti būs jau šodien! Tāpat, saulaina diena, tikai starp pēdējām rudens, ne pirmajām pavasara saulainajām, noskaņojums izcili labs, jo tikšu turēt rokās it kā tik jau pazīstamo, bet tomēr, vēl nekad neredzēto Billīti. Kāda viņa būs, kādas būs actiņas, matiņi, sejiņa (atvainojos par deminutīviem, bet man šodien sentiments, ja), vai būs līdzīga māsai, vai varbūt pēkšņi blonda galviņa. Vēl pēc kādām stundām satikām mums īsto un vienīgo Billi. Krietni lielāku, nekā bija māsa dzimstot, bet tikpat tumšiem un gariem matiem. Ja arī pirmā iepazīšanās negāja, kā iepriekš izsapņots un cerēts, tas nemainīja neko no tā, ka varēju ieraudzīt un iepazīt mazo cilvēku, kam tagad lielam jāaug. Un to viņa dara, labi un strauji – aug un aug, un aug. Tā, ka mammai gribētos laiku apturēt ik pēc pāris dienām, ieslēgt momentu atmiņā, lai nekad neaizmirstu. Un nu jau pieredze rāda, ka, protams, aizmirstās, pat, ja šķiet, tas ir kas tāds, ko nemūžam neaizmirsīsi.

20170322_143242.jpg

Pusgada laikā Bille mūsu ģimeni ir padarījusi tikai labāku un laimīgāku. Baigais cukurs, bet tieši tā arī ir! Ziniet, ka nereti pirms otrā bērna dzimšanas, apkārtējie ar pieredzi saka – nekas, galu galā būs pat vieglāk, nekā ar vienu bērnu. Un, tāpat, kā pie Katrīnas es neticēju tam, ka maģiski, bet tiešām pirmie trīs mēneši ir grūtākie, tā īsti neticēju šim. Bet, protams, izrādījās, ka tiem, kas zina, ko saka, ir taisnība. Ir jau dažādas loģistikas grūtības, ir grūti dalīt uzmanību un ir grūti reizēm pavadīt dienas, kad vakarā saproti – tieši sev neesi veltījusi ne mirkli. Tomēr kopumā atmosfēras, ikdienas un līdzāsbūšanas ziņā, man šķiet, ka šis pusgads ir ienesis zināmu vieglumu. Tam iemesls noteikti ir arī mana iespēja būt mājās, ko teju ik dienu novērtēju, bet arī tas, ka māsām patīk paspēlēties, vakaros, kad esmu nogurusi, Katrīna ar Billi (protams, ja abām īstais noskaņojums) gatavas padauzīties savā starpā, un es, kam kādreiz rutīna šķita garlaicīga, dažbrīd domāju, ka būtu gatava pat kaut vai katru ceturtdienu ēst, piemēram, tieši makaronus. Jo dienas, kurās viss ir skaidrs un jau izplānots ir manas mīļākās dienas.

IMG_20170314_065949_442Aizrāvos 🙂 Par pašu Billi – kā jau rakstīju, aug griezdamās, gan burtiski, gan pārnesti. Šis gan savā ziņā bija grūtākais līdzšinējais mēnesis, jo raksturs ir parādījies, bet prasmes vēl nepietiek. Tad nu bieži piedzīvoju čīkstošu un aizkaitinātu meitu, kura atkal un atkal īsti nevar atvelties no punča uz muguras, vai aizsniegt mantiņu, vai pievērst sev māsas uzmanību. Jau kuro mēnesi arī saku, ka “laikam nāk zobi”, jo bija kāda nedēļa, kurā mana labā gulētāja izdomāja naktīs uzkost pat piecas, sešas reizes un pēc tādas trešās nakts mans organisms jau bija vieglā šokā par notiekošo. Bet tas ir pāri. Zobi gan tā arī nav iznākuši 😀

Šajā mēnesī Billi lēnām sāku iepazīstināt ar garšu pasauli un viņai šis ceļojums noteikti ir bagātīgāks un garšām dažādāks, pateicoties Ingai no LePetitPot, kas iedvesmoja skatīties tālāk par ķirbi un burkānu. Tā nu Bille ir nogaršojusi, protams, ķirbi, bet arī selerijas sakni, saldo kartupeli, sarkano un dzelteno bieti, burkānu, cukīni, avokado, pastinaku, bumbieri, ābolu, puķkāpostu un domāju, ka vēl noteikti kaut ko esmu aizmirsusi. Ēdienreizi gan vēl neesmu viņai aizstājusi, jo, pēc Billes domām, nekas no piedāvātā neesot tik labs kā piens. Bet ēst dārzeņus arī garšo un patīk, tā kā esam tikai pašā ceļa sākumā, šobrīd visi kopīgi sēžoties pie vakariņu galda un kaut ko ik dienu nomēģinot.

Lielākās pārmaiņas šajā mēnesī varētu būt Billes socializācija, jo viņa ir atvērusies sabiedrībai – smieties, skaļi, balsī, vēlams publiski. Daudz un dikti runāties, pirms miega mīļākā nodarbe ir ņurcīt savu segu un skaļi rūkt. Ja nezinu, kā īsti nomierināt, kad palikusi pikta, ir divas opcijas – iet pie spoguļa vai blakus nolikt māsas lelli, kas ir bēbīša izmērā. Abos variantos smiekli un pļāpāšana kādu laiku ir garantēta. Var redzēt, ka vispār mantas kā tādas paliek aizvien interesantākas un es mierīgi varu pavadīt labu laiku vannasistabā pie spoguļa, tik ik pa brīdim Billei, kas turpat blakus, atkal pasniedzot ko jaunu no plauktiem – māsas lielo matu gumiju, tukšu krēma trauciņu (ieliec tajā vēl divas, trīs matu sprādzes, aizskrūvē un mega labais grabulis, ko divas dienas neizlaidīs no rokām, gatavs), matu suku un tā tālāk. Pusdienu pagatavošanas laiks vispār varētu būt Billes mīļākais, jo tad palēnām tiek pie visādiem labumiem no virtuves atvilktnēm – karotēm, burciņām, trauciņiem, otiņām, vislabākā lieta – citrusaugļu sulu spiedes augšpuse. Vienīgais, drīz būs jāķeras klāt Katrīnas istabai un mantu šķirošanai, jo drīz vien mazie lego, kinderolu sūdiņmantas un visādi citi nieki būs kārtīgi jāpaslēpj. Ceru, ka pēc šādas atrakcijas nebūšu Katrīnas nemīļākais cilvēks.

IMG_20170312_131220_860Man liels prieks, ka aizvien varu teikt paldies, ka man Bille lielākoties ļauj realizēt visus plānus – satikties ar draudzenēm, pasvinēt svētkus, aiziet uz iknedēļas sportiņu, visur dzīvojot man līdzi. Varu mierīgi teikt, ka sabiedrība man nemaz nepietrūkst, un, ja tā šķiet vēl pēc pusgada, tad tas ir krietni labāks rādītājs, nekā ar Katrīnu, kad daudz ātrāk sāku ilgoties pēc aizņemtās dzīves. Turklāt, tūliņ jau pārdzīvota ziema un klāt pavasaris, kad vispār viss paliek tikai un vienīgi labāk. Tā mēs dzīvojam, neticamā ātrumā!

Dažas lietas, ko saproti ar otro bērnu

Bērni ir dzīves skola, tas nu ir fakts. Un tiem pat nav jābūt taviem bērniem, kas man atsauc atmiņā situāciju pirms pāris nedēļām, kad bijām ciemos pie manas māsas un es uz apmēram 10 minūtēm atstāju abas pilnīgi mierīgās, ar dzīvi apmierinātās meitas viņai. Kad atgriezos, pirmkārt, dzīvokļa durvis bija aizslēgtas [jap, Katrīna bija mēģinājusi aizmukt un skriet man pakaļ], otrkārt, iekšā bija tikko no kārtīgas kliegšanas atguvusies Kate un Bille jau manai māsai rokās, ar vēl bišķiņ asarām actiņās. Lieki teikt, ka tajā vakarā mana māsa noteikti glaudīja kaķus, domādama, cik ar viņiem ir viegli 😀

Bet, protams, arī tu pats no un ar saviem bērniem iemācies ļoti daudz un tāpēc laikam otrie bērni, varētu tā teikt, jau nāk ar lietošanas instrukciju, kas gan iegūta pašmācības ceļā, pirms tam eksperimentējot ar pirmo bērnu. Arī man ir dažas atziņas. Protams. Par to, ko es esmu iemācījusies un praksē pārbaudījusi ar otro bērnu!

– pirmais, man pats svarīgākais un pilnīgs lifechanging – bēbītis mierīgi var paraudāt dažas minūtes un viņam NEKAS nenotiks! Nopietni! Ar Kati es šo nespēju saprast, bet tagad – hei, Bille, pagaidi, es izdzeršu kafiju/izmazgāšu matus/pabeigšu tvītot (ok, šis nav baigi labi droši vien, bet…tā ir!). Turklāt bonuss – lielākoties, pēc neilgas pačīkstēšanas, mazais pats atrod ar ko sevi tomēr nodarbināt vēl krietnas padsmitminūtes un aizmirst turpināt paraudāt.

– Ja bērns guļ, nevajag viņu modināt, lai paskatītos, vai viņš vēl grib gulēt.

– Mazulis obligāti nav jāliek vannā katru dienu, vai katru otro, vai katru [ievieto sevi mierinošu skaitli] dienu. (Bet to, protams, drīkst darīt, ja tas ir jauks un foršs rituāls, manējās pēc vannas skrien tā, it kā būtu jaunu enerģijas devu saņēmušas).

– Hendlings ir laba lieta, bet nav sev jāplēš mati, ja neatceries, kā tad tur pareizi bija jāpaceļ bēbītis. Un tad spēsi ar vieglu sirdi un lielo mīļumu skatīties, kā lielā māsa cilā mazo māsu. Un abas par šo procesu būs sajūsmā, bet tu – vēl vienu kafiju, varbūt?

– Aizdomīgās pumpas otrajam bērnam mēdz izzust daudz ātrāk, nekā tu pat paspēj iegūglēt, kas tās varētu būt.

– Bēbīti, ja ģērb ar prātu, nav iespējams saģērbt pārāk plāni.

– Vispār, labāk bēbīšus ģērbt ar rokām, ne prātu, jo viņi pārāk daudz nesaprot no domu spēka.

– Vienu un to pašu bodiju var uzvilkt vairākas dienas pēc kārtas. Tas, protams, neattiecas vairs tajā brīdī, kad tiek uzsākta piebarošana. Bet nekas, gan jau kādreiz bēbīši oranžas krāsas plankumus padarīs modernus!

– Sākumā bēbītim nav jāpērk tieši neviena rotaļlieta, NEVIENA! Tās mājās uzrodas pašas – dāvinātas, atrastas noliktās un aizmirstās, galu galā, tāpat visinteresantākās būs lietas, ar kurām spēlējas lielā māsa.

– Visticamākais, tu nevis gaidīsi katru nākamo bēbīša sasniegumu ar mežonīgu nepacietību, bet gan birdināsi sentimentālas asaras par to, kā “laiks skrien”.

– Vienā brīdī tev sāks šķist, ka ar diviem bērniem taču pat ir vieglāk nekā ar otru, otrā brīdī viņi abi divi vienlaikus kaut ko nenormāli obligāti no tevis gribēs un tu nosolīsies nekad vairs neļauties šai domai. Līdz nākamajam miera brīdim, kad abi divi savā nodabā dzīvosies.

Visbeidzot, obligāti nepieciešamā atruna – neviens bēbītis nelīdzinās citam bēbītim un, iespējams, neviens no iepriekš lasītajiem teikumiem jums nav aktuāls.

Atzīšanās par našķošanos

Mēs ģimenē našķojamies. Un, man šķiet, našķojamies daudz. It īpaši jau tā tumšā, garā, garlaicīgā ziema pie vainas, kad nav ko darīt un pie tējas tā vien prasās kāds kārums. Un vēl tas, ka es dzīvoju nepieklājīgi tuvu Iļģuciema maiznīcai. Un kā tu vienkārši dzersi kafiju, staigājot ar ratiem, neko nepiekožot. Un vēl man patīk cept mafinus un plātsmaizes, tērējot ziemai saldētos krājumus. Un vietējā veikalā tiem nolāpītajiem Svetlanas cepumiem atlaides. Nu kaut kā tā skan balsis manā galvā, kad notiek iekšējā argumentācija par kārtējo gardumu. Un es esmu no tiem, kas īsti nemāk apstāties pie vienas Serenādes končas un savā dzīvē vienreiz esmu viena pati apēdusi veselu Cielaviņu. Man, protams, to patīk norakstīt uz bērnības “traumu”, kad pie saldumiem tik bieži netiku, bet tā man daudz lietās, ar kurām vienkārši slinkums strādāt.

Protams, mazuļa ienākšana ģimenē ļoti būtiski mainīja skatījumu uz uzturu, ar vēlmi dot pēc iespējas labāko un noderīgāko mazajam cilvēkam. Līdz gadam ļoti, ļoti vērīgi, pēc tam – mazliet palaižot bremzes, bet tāpat – skatoties, kas ir tas, kas tiek apēsts un vai tam ir kāda vērtība. Tomēr tāpat, ik pa brīdim pārņem sajūta – atkal vāveres ritenis ir sācis griezties un pirmajā vietā nonākusi ātra, visbiežāk veikalā vienkārši nopērkama, salduma iedošana brīdī, kad atskan – mammīt, man gribās kaut ieēst. Par laimi, man atkal ir tā iespēja kādu laiku (piemēram, pusotru gadu) būt mājās un par šādām tēmām ne tikai daudz domāt, bet arī darīt, gan gatavojot veselīgākus gardumus, gan pacietīgi spītējoties pretim, ka ne,ne, saldumu šodien vairāk nebūs. Tā nu, pavasarim tuvojoties, aizvien biežāk sāku atkal domāt gan par uzturu, ko izvēlamies, atsākot eksperimentēt ar produktiem, kurus parasti pat neizvēlos, jo dzīvoju domājot, ka negaršo, tā vietā, lai pagatavotu kārtējo comfort-food. Un piedomāju ikdienā arī par našķiem un saldumiem, gan tāpēc, ka tas ir nozīmīgi veselīgam uzturam vairāk domājot par bērniem, gan arī – kaut kādai jēgai taču no tās sporta zāles apmeklējuma ar būtu jābūt, vairāk domājot par mani.

Pēc vakar apmeklētā Mazo ekspertu skolas pasākuma par bērnu našķošanos, man, protams, vispieņemamākā likās doma – no našķiem nav jābaidās. (Kā nu ne, jo tā Iļģuciema maiznīca nekur nepārcelsies un mana apņemšanās ātrāk vai vēlāk pie tās durvīm kapitulēs.) Bet, protams, uzsvars ir uz to, ka našķējoties ir jādomā par pareizu našķu izvēli. Un man šķiet, ka te ļoti daudz var panākt tikai ar “skatuves” maiņu mājās. Pirmkārt, jau atbrīvojoties no ne tik labajiem našķiem – šokolādēm, končām, čipšiem (apēdot, protams. Kamēr bērns bērnudārzā vai guļ), un cenšoties vairāk tos mājās nenest. Par laimi, manai meitai negaršo Svetlanas cepumu (diemžēl, šo īpašību viņa nav mantojusi no manis), toties viņa ir biezpiena sieriņu fans. Katrīnas saldumu vājība ir biezpiena sieriņi un cepumi, pat es esmu sākusi ēst cepumus, ko iepriekš neēdu, jo “kaut kā viņi nopērkas”. Protams, nav jau tā, ka apēdam kilogramiem, bet nereti mājās trauciņā parādās un pazūd, parādās un pazūd. Un visbiežāk jau tā notiek, jo brīdī, kad gribās kaut ko garšīgu, vienmēr ir slinkums gatavot, mizot, sagriezt, labāk fiksi iebāzt mutē cepumu un miers. Tāpēc man ļoti patika divi ieteikumi, ko ievēroju Instagramā – viens no Lindas, kas rakstīja – lai motivētu ģimeni ēst veselīgākas uzkodas, vajag nomizot un sagriezt dažādus augļus, dārzeņus un nolikt uz šķīvja, istabā. Šo pat eksperimentāli izmēģināju un jāsaka, ka strādā. Uz Katrīnas “gribu kaut ko apēst”, atbildēju, lai paņem pati, re ku šķīvis. Un viņa ņēma un ēda, līdz ar to, vakara uzkodas bija gurķa, burkāna, bumbiera, ābolu gabaliņi. Otrs – Marta, kas stāstīja par uzkodu atvilktnīti savām meitenēm, kur salikti žāvēti augļi, rieksti, kas man šķiet ģeniāla ideja, jo našķīši nav visu laiku acu priekšā, kad, protams, arī roka visu laiku aizstiepjas pēc tiem, bet tāpat – viegli sasniedzami, ja tiešām sakārojas. Nav jāmeklē pa paciņām, bet vienkārši jāatver atvilktne. Šo vēl neesmu izmēģinājusi, jo, loģiski, ka vispirms jāsameklē ideālās kastītes, kurās našķus salikt. Bet jāsaka, ka es piekrītu, ka našķoties var un vajag, tikai pašam jāpārvar savs slinkums (es par sevi te), paplānojot un padomājot par alternatīvām. Mēs rīt dodamies garākā braucienā ar auto un es jau sacepu Auzu pārslu keksiņus (recepte 16.lapā) un plānoju sagriezt līdzi kādus svaigus dārzeņus un augļus, lai nav jāstājas benzīntankā un jāmeklē pēc iespējas veselīgākie cepumi – sākt ar mazumiņu!

Šeit Mazo ekspertu skolas veidotais materiāls vecākiem un bērniem par veselīgu un pareizu našķu izvēli.

Es pati februāra izskaņā nolēmu martā līdz savai dzimšanas dienai atturēties no rūpnieciski ražotiem saldumiem – šokolādītēm, končām, bulciņām u.tml., un pārsteidzošā kārtā TRĪS dienas jau esmu izturējusi. Vēl deviņas, bet šodien man ir ļoti liela ilgošanās pēc ekleriem, tāpēc raksts pilns ar atsaucēm uz saldumiem, sorry 🙂