Mana māsa vientulība

Vasarā, vēl gaidot Billi, mašīnā sāka skanēt šī dziesma un atceros, kā Jānim teicu – šī varētu būt jauno māmiņu dziesma, jo frāze “tava māsa vientulība” tik precīzi un skaidri apraksta manas izjūtas, ko piedzīvoju, piedzimstot Katrīnai un jau spēju iedomāties, kā kaut kad ap novembri gaudošu līdzi dziesmai, ar Billi uz rokām. Jo man vientulība bija tieši tā sajūta, kam es nebiju gatava. Es, par laimi, varu teikt, ka lielākoties hormoni un galējas emocijas pēc dzemdībām mani nemocīja un ar jauno dzīvi biju ļoti apmierināta, tomēr tā lielā, smagā vientulības sajūta, kas ik pa laikam pārņēma, bija mans darvas piliens medus mucā.

Par to uzrakstīt cenšos jau kādu laiku, bet (ironiski) man pietrūkst vientulības brīža, kad apkopot domas un padalīties ar tām, varbūt kādai/kādam noderētu, mēģinot ietērpt vārdos savas jocīgās sajūtas.

Atceros, kā, kad nesen bija piedzimusi Katrīna, vīrs ciemiņiem stāstīja, kā mums paveicies ar bērnu ‘gulētāju’ un sajūta, ka nemaz nekas īsti nav mainījies, bet es turpat blakus jūtos pavisam vientuļa savā nogurumā, nogurumā no, lai gan kārtīga un ilga, bet tomēr saraustīta naktsmiera, noguruma, ko norakstīt uz hormoniem, noguruma no tā, ka aizvien vēl nezini, ko nesīs jauna diena. Un tā sajūta bija, ka šāds stāvoklis, nekāds un izsmeļošs, būs bezgalīgs. Pats trakākais – apziņa, ka neviens jau tāpat tevi līdz galam nesapratīs. Vientulība arī tajā. Pirmo reizi, kad riktīgi noraudājos par tēmu “ko gan esmu izdarījusi ar savu dzīvi” bija tajā pašā vasarā, kad piedzima Katrīna, kad kaut kur internetā pamanīju saraksti, kas parāda – draudzenes kopīgi devušās uz kafejnīcu un es pat to nezināju! Sīkums par to, ka visticamākais, tāpat būtu noraustījusies un nebrauktu viena ar mazo uz centru, bet zināt par šādu ideju tajā brīdī šķita tik svarīgi. Jo jau esi izmesta no ikdienas ierastās dzīves, kas, protams, pirms bērna bija daudz aktīvāka un sabiedriskāka, un, lai gan no vienas puses gribās tikai būt mājās ar mazo cilvēku un saprast, kas vispār notiek, no otras – pierādīt un parādīt, es vēl esmu tepat, jā!

Runāt par to, ka jūties vientuļa? Kā – ja tikko esi satikusi savu ilgi gaidīto ikdienas kompanjonu, katru dienu pavadi kāda smaidīga, raudoša, pīkstoša cilvēka sabiedrībā un dažreiz nav laika pat apsēsties, lai piefiksētu, ko esi domājusi visu dienu. Vientuļa? Laikam tāpēc to sajūtu ir tik grūti saprast un pieņemt, ka tā drīkst justies.

Ar otro viss ir citādāk, pilnīgi un galīgi citādāk, bet es melotu, ja teiktu, ka nekad nesajūtos vientuļa. Sajūta, kas pa brīdim pazib. Kad jāizdomā, kā pareizāk izveikt dienas loģistiku, kad ne tik labajos rītos pamosties jau nogurusi, bet skaidrs, ka rīta rituāli tūliņ sāksies un jāpiespiežas piecelties, lai ķertos klāt bērnu modināšanai un jāaizgādā Katrīna uz bērnudārzu. Kad vieglāk ir pat nesākt sev uzdot jautājumus – kā un kāpēc, bet vienkārši darīt mehāniski to, ko katru rītu. Kad kāda no meitenēm apslimst un skaidrs, ka tas uztrauc visus, kas ir apkārt un interesējas un palīdz ar padomiem, bet tajā lielajā pārdzīvojumā un sekošanā līdzi tāpat vienā mirklī esi vientuļa, jo neviens cits nav mamma tiem mazajiem cilvēkiem un neviens cits nevar viņiem dot to, ko vari tu. Vientulība, kad naktī aijā un pie auss dziedi mazajam cilvēkam. Skaista, protams, bet vientulība, kura savu šarmu un nostaļģiju iegūst pēc kāda laika, nevis tajā nogurušajā naktī, kad drīzāk ir sajūta – visa pasaules tumsa ir ap tevi.

Tāpēc man patīk Instagram mammas un Twitter mammas, mammas blogeres un Facebook grupas un grupiņas. Protams, katrā dažbrīd kāds krīt uz nerva, šķiet, ka kāds varēja arī paturēt savu viedokli pie sevis un iztikt bez kāda indīga komentāra. Bet kopumā, ir labi, ka ir iespēja kaut kur pačīkstēt vai gluži otrādi, papriecāties un, lielākoties, arī saņemt kādu atgriezenisko saikni, kas dažreiz arī ir viss, kas vajadzīgs, lai pārtrauktu vientulības sajūtu. Domāju, cik daudz gan mainījies it kā tikai trīs gados, jo šobrīd ar vientulības sajūtu, kad tā kļūst nomācoša, ir pavisam viegli tikt galā. Man ir lieliskas sarakstes grupas, kurās var vienmēr parunāties, ja jau šķiet, ka ‘viss ir slikti’, tad kārtīgi pasūdzos māsām, kas vismaz virtuāli paglauda galvu un pasaka, ka viss būs labi. Kaut kā vieglāk tas šķiet, bet nenozīmē, ka vairs nekad neatceros to tukšo sajūtu ar “savu māsu, vientulību”.

Nu tā, puse no gada jau apkārt!

Tieši pirms pusgada ap šo laiku jau biju Dzemdību namā un bija skaidrs – lielā satikšanās noteikti būs jau šodien! Tāpat, saulaina diena, tikai starp pēdējām rudens, ne pirmajām pavasara saulainajām, noskaņojums izcili labs, jo tikšu turēt rokās it kā tik jau pazīstamo, bet tomēr, vēl nekad neredzēto Billīti. Kāda viņa būs, kādas būs actiņas, matiņi, sejiņa (atvainojos par deminutīviem, bet man šodien sentiments, ja), vai būs līdzīga māsai, vai varbūt pēkšņi blonda galviņa. Vēl pēc kādām stundām satikām mums īsto un vienīgo Billi. Krietni lielāku, nekā bija māsa dzimstot, bet tikpat tumšiem un gariem matiem. Ja arī pirmā iepazīšanās negāja, kā iepriekš izsapņots un cerēts, tas nemainīja neko no tā, ka varēju ieraudzīt un iepazīt mazo cilvēku, kam tagad lielam jāaug. Un to viņa dara, labi un strauji – aug un aug, un aug. Tā, ka mammai gribētos laiku apturēt ik pēc pāris dienām, ieslēgt momentu atmiņā, lai nekad neaizmirstu. Un nu jau pieredze rāda, ka, protams, aizmirstās, pat, ja šķiet, tas ir kas tāds, ko nemūžam neaizmirsīsi.

20170322_143242.jpg

Pusgada laikā Bille mūsu ģimeni ir padarījusi tikai labāku un laimīgāku. Baigais cukurs, bet tieši tā arī ir! Ziniet, ka nereti pirms otrā bērna dzimšanas, apkārtējie ar pieredzi saka – nekas, galu galā būs pat vieglāk, nekā ar vienu bērnu. Un, tāpat, kā pie Katrīnas es neticēju tam, ka maģiski, bet tiešām pirmie trīs mēneši ir grūtākie, tā īsti neticēju šim. Bet, protams, izrādījās, ka tiem, kas zina, ko saka, ir taisnība. Ir jau dažādas loģistikas grūtības, ir grūti dalīt uzmanību un ir grūti reizēm pavadīt dienas, kad vakarā saproti – tieši sev neesi veltījusi ne mirkli. Tomēr kopumā atmosfēras, ikdienas un līdzāsbūšanas ziņā, man šķiet, ka šis pusgads ir ienesis zināmu vieglumu. Tam iemesls noteikti ir arī mana iespēja būt mājās, ko teju ik dienu novērtēju, bet arī tas, ka māsām patīk paspēlēties, vakaros, kad esmu nogurusi, Katrīna ar Billi (protams, ja abām īstais noskaņojums) gatavas padauzīties savā starpā, un es, kam kādreiz rutīna šķita garlaicīga, dažbrīd domāju, ka būtu gatava pat kaut vai katru ceturtdienu ēst, piemēram, tieši makaronus. Jo dienas, kurās viss ir skaidrs un jau izplānots ir manas mīļākās dienas.

IMG_20170314_065949_442Aizrāvos 🙂 Par pašu Billi – kā jau rakstīju, aug griezdamās, gan burtiski, gan pārnesti. Šis gan savā ziņā bija grūtākais līdzšinējais mēnesis, jo raksturs ir parādījies, bet prasmes vēl nepietiek. Tad nu bieži piedzīvoju čīkstošu un aizkaitinātu meitu, kura atkal un atkal īsti nevar atvelties no punča uz muguras, vai aizsniegt mantiņu, vai pievērst sev māsas uzmanību. Jau kuro mēnesi arī saku, ka “laikam nāk zobi”, jo bija kāda nedēļa, kurā mana labā gulētāja izdomāja naktīs uzkost pat piecas, sešas reizes un pēc tādas trešās nakts mans organisms jau bija vieglā šokā par notiekošo. Bet tas ir pāri. Zobi gan tā arī nav iznākuši 😀

Šajā mēnesī Billi lēnām sāku iepazīstināt ar garšu pasauli un viņai šis ceļojums noteikti ir bagātīgāks un garšām dažādāks, pateicoties Ingai no LePetitPot, kas iedvesmoja skatīties tālāk par ķirbi un burkānu. Tā nu Bille ir nogaršojusi, protams, ķirbi, bet arī selerijas sakni, saldo kartupeli, sarkano un dzelteno bieti, burkānu, cukīni, avokado, pastinaku, bumbieri, ābolu, puķkāpostu un domāju, ka vēl noteikti kaut ko esmu aizmirsusi. Ēdienreizi gan vēl neesmu viņai aizstājusi, jo, pēc Billes domām, nekas no piedāvātā neesot tik labs kā piens. Bet ēst dārzeņus arī garšo un patīk, tā kā esam tikai pašā ceļa sākumā, šobrīd visi kopīgi sēžoties pie vakariņu galda un kaut ko ik dienu nomēģinot.

Lielākās pārmaiņas šajā mēnesī varētu būt Billes socializācija, jo viņa ir atvērusies sabiedrībai – smieties, skaļi, balsī, vēlams publiski. Daudz un dikti runāties, pirms miega mīļākā nodarbe ir ņurcīt savu segu un skaļi rūkt. Ja nezinu, kā īsti nomierināt, kad palikusi pikta, ir divas opcijas – iet pie spoguļa vai blakus nolikt māsas lelli, kas ir bēbīša izmērā. Abos variantos smiekli un pļāpāšana kādu laiku ir garantēta. Var redzēt, ka vispār mantas kā tādas paliek aizvien interesantākas un es mierīgi varu pavadīt labu laiku vannasistabā pie spoguļa, tik ik pa brīdim Billei, kas turpat blakus, atkal pasniedzot ko jaunu no plauktiem – māsas lielo matu gumiju, tukšu krēma trauciņu (ieliec tajā vēl divas, trīs matu sprādzes, aizskrūvē un mega labais grabulis, ko divas dienas neizlaidīs no rokām, gatavs), matu suku un tā tālāk. Pusdienu pagatavošanas laiks vispār varētu būt Billes mīļākais, jo tad palēnām tiek pie visādiem labumiem no virtuves atvilktnēm – karotēm, burciņām, trauciņiem, otiņām, vislabākā lieta – citrusaugļu sulu spiedes augšpuse. Vienīgais, drīz būs jāķeras klāt Katrīnas istabai un mantu šķirošanai, jo drīz vien mazie lego, kinderolu sūdiņmantas un visādi citi nieki būs kārtīgi jāpaslēpj. Ceru, ka pēc šādas atrakcijas nebūšu Katrīnas nemīļākais cilvēks.

IMG_20170312_131220_860Man liels prieks, ka aizvien varu teikt paldies, ka man Bille lielākoties ļauj realizēt visus plānus – satikties ar draudzenēm, pasvinēt svētkus, aiziet uz iknedēļas sportiņu, visur dzīvojot man līdzi. Varu mierīgi teikt, ka sabiedrība man nemaz nepietrūkst, un, ja tā šķiet vēl pēc pusgada, tad tas ir krietni labāks rādītājs, nekā ar Katrīnu, kad daudz ātrāk sāku ilgoties pēc aizņemtās dzīves. Turklāt, tūliņ jau pārdzīvota ziema un klāt pavasaris, kad vispār viss paliek tikai un vienīgi labāk. Tā mēs dzīvojam, neticamā ātrumā!

Dažas lietas, ko saproti ar otro bērnu

Bērni ir dzīves skola, tas nu ir fakts. Un tiem pat nav jābūt taviem bērniem, kas man atsauc atmiņā situāciju pirms pāris nedēļām, kad bijām ciemos pie manas māsas un es uz apmēram 10 minūtēm atstāju abas pilnīgi mierīgās, ar dzīvi apmierinātās meitas viņai. Kad atgriezos, pirmkārt, dzīvokļa durvis bija aizslēgtas [jap, Katrīna bija mēģinājusi aizmukt un skriet man pakaļ], otrkārt, iekšā bija tikko no kārtīgas kliegšanas atguvusies Kate un Bille jau manai māsai rokās, ar vēl bišķiņ asarām actiņās. Lieki teikt, ka tajā vakarā mana māsa noteikti glaudīja kaķus, domādama, cik ar viņiem ir viegli 😀

Bet, protams, arī tu pats no un ar saviem bērniem iemācies ļoti daudz un tāpēc laikam otrie bērni, varētu tā teikt, jau nāk ar lietošanas instrukciju, kas gan iegūta pašmācības ceļā, pirms tam eksperimentējot ar pirmo bērnu. Arī man ir dažas atziņas. Protams. Par to, ko es esmu iemācījusies un praksē pārbaudījusi ar otro bērnu!

– pirmais, man pats svarīgākais un pilnīgs lifechanging – bēbītis mierīgi var paraudāt dažas minūtes un viņam NEKAS nenotiks! Nopietni! Ar Kati es šo nespēju saprast, bet tagad – hei, Bille, pagaidi, es izdzeršu kafiju/izmazgāšu matus/pabeigšu tvītot (ok, šis nav baigi labi droši vien, bet…tā ir!). Turklāt bonuss – lielākoties, pēc neilgas pačīkstēšanas, mazais pats atrod ar ko sevi tomēr nodarbināt vēl krietnas padsmitminūtes un aizmirst turpināt paraudāt.

– Ja bērns guļ, nevajag viņu modināt, lai paskatītos, vai viņš vēl grib gulēt.

– Mazulis obligāti nav jāliek vannā katru dienu, vai katru otro, vai katru [ievieto sevi mierinošu skaitli] dienu. (Bet to, protams, drīkst darīt, ja tas ir jauks un foršs rituāls, manējās pēc vannas skrien tā, it kā būtu jaunu enerģijas devu saņēmušas).

– Hendlings ir laba lieta, bet nav sev jāplēš mati, ja neatceries, kā tad tur pareizi bija jāpaceļ bēbītis. Un tad spēsi ar vieglu sirdi un lielo mīļumu skatīties, kā lielā māsa cilā mazo māsu. Un abas par šo procesu būs sajūsmā, bet tu – vēl vienu kafiju, varbūt?

– Aizdomīgās pumpas otrajam bērnam mēdz izzust daudz ātrāk, nekā tu pat paspēj iegūglēt, kas tās varētu būt.

– Bēbīti, ja ģērb ar prātu, nav iespējams saģērbt pārāk plāni.

– Vispār, labāk bēbīšus ģērbt ar rokām, ne prātu, jo viņi pārāk daudz nesaprot no domu spēka.

– Vienu un to pašu bodiju var uzvilkt vairākas dienas pēc kārtas. Tas, protams, neattiecas vairs tajā brīdī, kad tiek uzsākta piebarošana. Bet nekas, gan jau kādreiz bēbīši oranžas krāsas plankumus padarīs modernus!

– Sākumā bēbītim nav jāpērk tieši neviena rotaļlieta, NEVIENA! Tās mājās uzrodas pašas – dāvinātas, atrastas noliktās un aizmirstās, galu galā, tāpat visinteresantākās būs lietas, ar kurām spēlējas lielā māsa.

– Visticamākais, tu nevis gaidīsi katru nākamo bēbīša sasniegumu ar mežonīgu nepacietību, bet gan birdināsi sentimentālas asaras par to, kā “laiks skrien”.

– Vienā brīdī tev sāks šķist, ka ar diviem bērniem taču pat ir vieglāk nekā ar otru, otrā brīdī viņi abi divi vienlaikus kaut ko nenormāli obligāti no tevis gribēs un tu nosolīsies nekad vairs neļauties šai domai. Līdz nākamajam miera brīdim, kad abi divi savā nodabā dzīvosies.

Visbeidzot, obligāti nepieciešamā atruna – neviens bēbītis nelīdzinās citam bēbītim un, iespējams, neviens no iepriekš lasītajiem teikumiem jums nav aktuāls.

Atzīšanās par našķošanos

Mēs ģimenē našķojamies. Un, man šķiet, našķojamies daudz. It īpaši jau tā tumšā, garā, garlaicīgā ziema pie vainas, kad nav ko darīt un pie tējas tā vien prasās kāds kārums. Un vēl tas, ka es dzīvoju nepieklājīgi tuvu Iļģuciema maiznīcai. Un kā tu vienkārši dzersi kafiju, staigājot ar ratiem, neko nepiekožot. Un vēl man patīk cept mafinus un plātsmaizes, tērējot ziemai saldētos krājumus. Un vietējā veikalā tiem nolāpītajiem Svetlanas cepumiem atlaides. Nu kaut kā tā skan balsis manā galvā, kad notiek iekšējā argumentācija par kārtējo gardumu. Un es esmu no tiem, kas īsti nemāk apstāties pie vienas Serenādes končas un savā dzīvē vienreiz esmu viena pati apēdusi veselu Cielaviņu. Man, protams, to patīk norakstīt uz bērnības “traumu”, kad pie saldumiem tik bieži netiku, bet tā man daudz lietās, ar kurām vienkārši slinkums strādāt.

Protams, mazuļa ienākšana ģimenē ļoti būtiski mainīja skatījumu uz uzturu, ar vēlmi dot pēc iespējas labāko un noderīgāko mazajam cilvēkam. Līdz gadam ļoti, ļoti vērīgi, pēc tam – mazliet palaižot bremzes, bet tāpat – skatoties, kas ir tas, kas tiek apēsts un vai tam ir kāda vērtība. Tomēr tāpat, ik pa brīdim pārņem sajūta – atkal vāveres ritenis ir sācis griezties un pirmajā vietā nonākusi ātra, visbiežāk veikalā vienkārši nopērkama, salduma iedošana brīdī, kad atskan – mammīt, man gribās kaut ieēst. Par laimi, man atkal ir tā iespēja kādu laiku (piemēram, pusotru gadu) būt mājās un par šādām tēmām ne tikai daudz domāt, bet arī darīt, gan gatavojot veselīgākus gardumus, gan pacietīgi spītējoties pretim, ka ne,ne, saldumu šodien vairāk nebūs. Tā nu, pavasarim tuvojoties, aizvien biežāk sāku atkal domāt gan par uzturu, ko izvēlamies, atsākot eksperimentēt ar produktiem, kurus parasti pat neizvēlos, jo dzīvoju domājot, ka negaršo, tā vietā, lai pagatavotu kārtējo comfort-food. Un piedomāju ikdienā arī par našķiem un saldumiem, gan tāpēc, ka tas ir nozīmīgi veselīgam uzturam vairāk domājot par bērniem, gan arī – kaut kādai jēgai taču no tās sporta zāles apmeklējuma ar būtu jābūt, vairāk domājot par mani.

Pēc vakar apmeklētā Mazo ekspertu skolas pasākuma par bērnu našķošanos, man, protams, vispieņemamākā likās doma – no našķiem nav jābaidās. (Kā nu ne, jo tā Iļģuciema maiznīca nekur nepārcelsies un mana apņemšanās ātrāk vai vēlāk pie tās durvīm kapitulēs.) Bet, protams, uzsvars ir uz to, ka našķējoties ir jādomā par pareizu našķu izvēli. Un man šķiet, ka te ļoti daudz var panākt tikai ar “skatuves” maiņu mājās. Pirmkārt, jau atbrīvojoties no ne tik labajiem našķiem – šokolādēm, končām, čipšiem (apēdot, protams. Kamēr bērns bērnudārzā vai guļ), un cenšoties vairāk tos mājās nenest. Par laimi, manai meitai negaršo Svetlanas cepumu (diemžēl, šo īpašību viņa nav mantojusi no manis), toties viņa ir biezpiena sieriņu fans. Katrīnas saldumu vājība ir biezpiena sieriņi un cepumi, pat es esmu sākusi ēst cepumus, ko iepriekš neēdu, jo “kaut kā viņi nopērkas”. Protams, nav jau tā, ka apēdam kilogramiem, bet nereti mājās trauciņā parādās un pazūd, parādās un pazūd. Un visbiežāk jau tā notiek, jo brīdī, kad gribās kaut ko garšīgu, vienmēr ir slinkums gatavot, mizot, sagriezt, labāk fiksi iebāzt mutē cepumu un miers. Tāpēc man ļoti patika divi ieteikumi, ko ievēroju Instagramā – viens no Lindas, kas rakstīja – lai motivētu ģimeni ēst veselīgākas uzkodas, vajag nomizot un sagriezt dažādus augļus, dārzeņus un nolikt uz šķīvja, istabā. Šo pat eksperimentāli izmēģināju un jāsaka, ka strādā. Uz Katrīnas “gribu kaut ko apēst”, atbildēju, lai paņem pati, re ku šķīvis. Un viņa ņēma un ēda, līdz ar to, vakara uzkodas bija gurķa, burkāna, bumbiera, ābolu gabaliņi. Otrs – Marta, kas stāstīja par uzkodu atvilktnīti savām meitenēm, kur salikti žāvēti augļi, rieksti, kas man šķiet ģeniāla ideja, jo našķīši nav visu laiku acu priekšā, kad, protams, arī roka visu laiku aizstiepjas pēc tiem, bet tāpat – viegli sasniedzami, ja tiešām sakārojas. Nav jāmeklē pa paciņām, bet vienkārši jāatver atvilktne. Šo vēl neesmu izmēģinājusi, jo, loģiski, ka vispirms jāsameklē ideālās kastītes, kurās našķus salikt. Bet jāsaka, ka es piekrītu, ka našķoties var un vajag, tikai pašam jāpārvar savs slinkums (es par sevi te), paplānojot un padomājot par alternatīvām. Mēs rīt dodamies garākā braucienā ar auto un es jau sacepu Auzu pārslu keksiņus (recepte 16.lapā) un plānoju sagriezt līdzi kādus svaigus dārzeņus un augļus, lai nav jāstājas benzīntankā un jāmeklē pēc iespējas veselīgākie cepumi – sākt ar mazumiņu!

Šeit Mazo ekspertu skolas veidotais materiāls vecākiem un bērniem par veselīgu un pareizu našķu izvēli.

Es pati februāra izskaņā nolēmu martā līdz savai dzimšanas dienai atturēties no rūpnieciski ražotiem saldumiem – šokolādītēm, končām, bulciņām u.tml., un pārsteidzošā kārtā TRĪS dienas jau esmu izturējusi. Vēl deviņas, bet šodien man ir ļoti liela ilgošanās pēc ekleriem, tāpēc raksts pilns ar atsaucēm uz saldumiem, sorry 🙂

Billei piečuks!

Velties, griezties, riņķot, siekaloties, smieties, dusmoties, visu grauzt, kniebt un dažreiz paraudāt – tā dažos vārdos varētu aprakstīt Billes piekto mēnesi mūsu kompānijā. Izskatās, ka viņai arī patīk, jo mums lielākoties iespēja priecāties par omulīgu un priecīgu bēbīti. Šajā mēnesī sagaidījām to velšanos, ko tik ilgi gaidījām. Tas it kā uz brīdi pārtrauca ierasto dusmošanos, kas parādās, kad kaut ko gribi, bet nevari, bet tikai uz brīdi. Jo, kad apvelšanās ir apgūta, vajadzētu taču atkal kaut kā pozu pamainīt, bet tas vēl nesanāk un atkal ir lielisks iemesls par ko skaļi protestēt, kamēr kāds atnāk un izglābj (lasīt – atveļ atpakaļ), lai viltīgi pasmaidītu un – hops, uz vēdera, pāris minūtes un..sākam atkal protestēt! Aizraujoši, ne? 😀 Vēl aizvien varu priecāties par labi guļošu bērnu un diez, izdosies kādreiz atslābt un pieņemt, ka tā taču ir un nav ko katru vakaru satraukti domāt, diez gulēs mierīgi, vai nē, ja lielāko daļu no šiem pieciem mēnešiem tā ir bijis.

img_20170213_144739_089Lielu daļu no februāra pavadīju mājās kopā ar abām meitenēm un uz beigām bija sajūta, ka drīz vien varētu arī sākt pa sienām staigāt. Un lielākais prieks bija dienā, kad Katrīna atkal aizgāja uz bērnudārzu. Bet no otras puses – tās divas nedēļas arī ļāva saprast, ka patiesībā mierīgi var dzīvot pa mājām ar abām, dažas dienas pavisam pozitīvi, bet arī ilgāk, ja nervus nav īpaši žēl un ir ok ar dažu minūšu vientulību vannas istabā (ja paveicas). img_20170218_125911_706Dažos brīžos pat šķiet, ka tā ir vieglāk, jo vismaz Billei ir vēl kāds, kas viņu izklaidē un māsām kopīgas darīšanas jau parādās aizvien biežāk. Bet tikai dažos brīžos. Jo lielākoties abu stāvoklis ir apmēram šāds – Bille pa visu varu grib dabūt kādu no Kates mantām, Kate pa visu varu nekādā gadījumā nevienā universā nevēlas pieļaut, ka Bille spēlējas ar kādu no viņas mantām. Pat, ja tā ir no skapja izvilkta, kāda sen aizmirsta absolūti līdz šim neinteresējoša visgarlaicīgākā manta pasaulē. Bet tas tikai uz mantu dalīšanu, vispār abas meitenes vēl aizvien (yesssss) sadzīvo ļoti labi, pat aizvien labāk – Katrīna mīļo ‘manu mazo, mīļo Biullīti’, labprāt stumj ratus, brīnās, kur māsa, ja aizeju uz bērnudārzu bez viņas, un neviens nekādā gadījumā nedrīkst izmest ‘smieklīgo’ joku par to, ka paņems pie sevis mūsu māsu, ja vien nevēlas visā krāšņumā redzēt trīsgadnieka histēriju. Es toč negribu un apsolu kādu laiku ar to, kurš šo ‘joku’ izspēlēs, nerunāt!

20170222_102859Vēl šobrīd ir tāda balansēšanas sajūta, jo – no vienas puses, tik ļoti gribās, lai ātrāk ir tas brīdis, kad sāksim domāt par papildus ēšanu (jā, nopietni, man gribās tvaicēt dārzeņus!), par sēžamajiem ratiem, par pārtinamās virsmas novākšanu un tādu lielo dzīvi, bet no otras – nu nevar būt, ka viss, mazbēbītis man jau vairs nav, kur palika tas bēbītis, ko kur noliec, tur paņem, kas tikai čāpstina lūpiņas un svētlaimīgi skatoties acīs iemieg?

Arī mūsu ikrīta pastaigās uz bērnudārzu pēdējā nedēļā Bille jau lielām acīm visu vēro, jo līdz šim viņa, manuprāt, pat nenojauta, ka mēs to darām, jo ieliku slingā aizmigušu un tādu pašu arī no slinga izcēlu, kad pusstundu vēlāk atnācām mājās. Un šobrīd sāka raudāt pirmā miedziņa laikā, jo miegā apvēlusies uz vēdera. Sākās! Pareizi, tā taču bija vēl viena ‘problēma’, kas nāca klāt līdz ar velšanos. Un tā mēs te dzīvojam, cenšoties būt lēni un mierīgi!

Categories Bez tēmas

DIY Montessori materiāli matemātikas iesākumam

Pirms pusotra gada, uzsākot Montessori kursus, man šķita, ka matemātikas modulis nebūs man pārāk noderīgs, jo diezin vai tajā vecumā Katrīnai tas pārāk interesēs. Ar šo uzstādījumu kļūdījos, turklāt pat divas reizes. Pirmkārt, Montessori vidē matemātika ir uz katra soļa, ne tikai konkrētajā modulī un bērni ar to saskaras lielākajā daļā materiālu, turklāt, pat ļoti labprāt. Un arī pati matemātikas sadaļa sākas ar gana vienkāršiem un mazam bērnam saprotamiem materiāliem. Mana otrā kļūda – domāt, ka Katrīnai ap trīs gadu vecumu īpaši matemātika neinteresēs. Lielākā kļūda ever 😀 Viņa, izrādās, ir neliels matemātikas frīks, kuram iedot tik kaut ko paskaitīt, saskaitīt! Jau labu laiku mājās izdzīvojam šo posmu un skaitīšanas materiāli ir Katrīnas mīļākie. Jau pagājušajā pavasarī padalījos ar to, kā izveidot Pērļu trepes, ar ko ļoti labprāt mazie bērni, kas tikko mācās skaitīt darbojas, vienlaikus tās palīdz redzēt, kā katru skaitli veido dažāda daudzuma vienāda izmēra lietas (pērles), kā arī, atbilstošās krāsās, kas pēcāk “iet cauri” visai Montessori matemātikai.

Šoreiz par trim, ļoti viegliem, bet mūsu mājās arī ļoti noderīgiem materiāliem, ko paši esam pēdējā pusgada laikā uztaisījuši. Jāsaka, ka Katrīnai jau par tiem interese ir zudusi un neko jaunu vairs iemācīties īpaši nevar, bet tāpat, laiku pa laikam ņem tos un padarbojas, it īpaši, ja sastādu viņai kompāniju. Bet varbūt citam bērniņam, kurš nule kā ir savā skaitīšanas sensitīvā perioda sākumā, noderēs! Visi šie trīs materiāli ir no matemātikas bloka paša sākuma un, lai gan norādītais vecums, kad ar tiem sākt darboties, ir četri gadi, noteikti vajag skatīties, kad paša bērns izrāda interesi, jo Katrīna 3 līdz 3,5 gadu vecumā jau ir izdarbojusies ilgi un daudz, un es teiktu, ka šie materiālu mūsu mājās savu jau ir paveikuši.

SKAITĻU STIEŅI

Desmit, dažāda garuma koka stieņi, kas nokrāsoti 10 cm garos posmos sarkani-zilā krāsā. Stieņu garums no 10cm līdz 100cm, katrs 10 cm garāks par nākamo. Ar tiem bērns var apzināties, ka katru skaitli veido viens veselums, lai gan – sastāv no vairākiem posmiem, augot skaitlim, arī stieņi paliek garāki, ar šiem stieņiem bērns var fiziski “izdzīvot” skaitļus no 1 līdz 10.

20170216_114938.jpg

Lai tos pagatavotu, aizsūtīju vīru uz Depo 🙂 – būs nepieciešamas koka līstes (mums 2,5×2,5 cm), kas kopā veido 5,5 m, tā, lai no tām var sazāģēt 10 stieņus – 10,20,30,…centimetru garumā. Sarkana un zila krāsa, krāsotāju līmlente. Līstes sazāģē nepieciešamajā garumā, ar smilšpapīru noslīpē galus. Jākrāso būs katras krāsas posmi atsevišķi, lai varētu malas norobežot ar līmleenti. Samēra 10 cm garos posmus un nolīmē ar krāsotāja līmlenti tā, lai būtu krāsojams pirmais, trešais, piektais… posms, tie būs sarkanā krāsā. Kad pāris reizes stieņi ir nokrāsoti un nožuvuši, ņem nost līmlenti un līmē no jauna virsū nokrāsotajiem posmiem, lai tagad krāsotu zilās daļas. Mēs katru krāsu krāsojām divas reizes. Kad arī zilie posmi ir nožuvuši – stieņi ir gatavi!

20170216_114946

Ar stieņiem darbojoties, būtiski ņemt vērā, ka liekot tos kopā, pirmais posms vienmēr ir sarkans. Stieņus liek, sākot ar garāko, vienu pie otra. Sākotnēji ar materiālu māca pirmos trīs skaitļus – kad saliek visus stieņus, tad paņem uz leju pēdējos trīs (1-3) un strādā ar tiem, izmantojot trīs pakāpju lekciju (skolotāks izskaita stieņu garumu; lūdz bērnam parādīt un izskaitīt; jautā bērnam, lūdzot nosaukt – kas tas ir?). Stieņus skaita, pamīšus liekot pilnas plaukstas uz katru no posmiem.

SMILŠPAPĪRA CIPARI

Teorētiski – koka dēlīši ar smilšpapīra cipariem no 0 līdz deviņi. Tā kā man vajag tikai lietošanai mājās un tos cilā tikai viens bērns, nevis visa grupiņa, taisīju ļoti vienkāršu DIY variantu.

Nopirku biezu kartonu, ko sagriezu aptuveni 8X10 cm lielos taisnstūros, katru no tiem nokrāsoju ar zaļu akrila krāsu (krāsošanā iesaistīju arī Katrīnu un viņas māsīcu, abas bija sajūsmā, krāsojums maniem cipariem ir diezgan nevienmērīgs 😀 ). Kad tie bija nožuvuši, ar brīvu roku (nekad tā nedariet, ja jums ir tikpat briesmīgs rokraksts kā man, labāk izprintēt šablonus sev tīkamā fontā) uzrakstīju ciparus un pēc tam tos izkrāsoju ar struktūrpastu (nopirku hobija lietu veikalā Spice Home), ko nedaudz atjaucu ar ūdeni, lai būtu šķidrāka un labāk klātos. Kad cipari izžuva, materiāls gatavs! Šo Katrīna ļoti labprāt ņēma kopā ar lielajām pērļu trepēm, skaitot un liekot klāt ciparus.

20170216_115051

Kā jau var noprast, ar šo materiālu bērns iepazīst, ka katram daudzumam ir atbilstošs rakstīts simbols – cipars. Kā arī, ar pirkstiem izvelkot ciparu, bērns jau gatavojas rakstīšanai.

VĀRPSTIŅAS”

Materiāls mūsmājās jau ir ieguvis otro dzīvi un Katrīna tos izmanto par saskaitīšanas kociņiem, bet pamatā ir domāts, lai bērns saprot to, ka katrs skaitlis nozīmē atsevišķu objektu kopumu. Montessori vidē ar šo materiālu arī bērns iepazīstas ar nulli. Materiālu veido 45 vārpstiņas un koka kastītes ar kopā 10 iedaļām, kur katra ir apzīmēta ar noteiktu ciparu no 0 – 9.

Mēs mājās to izveidojām ļoti vienkāršotā versijā – aizsūtīju vīru uz Depo nopirkt apaļas koka līstītes, kuras pēc tam sazāģēja 12 cm garos stienīšos. Tā kā gribējām darboties praktiski uzreiz, tad ciparus uzrakstīju uz kartona un pieliku pie GiGibloks kastītēm, kas lieliski noderēja kā trauciņu, kur likt saskaitītās vārpstiņas.

20170216_115656

Ar materiālu darbojas, vispirms noskaidrojot, vai bērns māk nosaukt visus ciparus. Tad norunā, ka katrā kastītē liks tik vārpstiņas, cik rāda skaitlis uz kastītes. Un, sākot ar viens, katru daudzumu kārtīgi paturot rokās un aptverot, kā sauja paliek aizvien pilnāka, saskaita visas vārpstiņas. Kad tas ir izdarīts, secina, ka vēl ir palicis skaitlis 0, bet vārpstiņu vairs nav un izrunā ar bērnu, ka tā ir nulle, kam neko nevajag, kas neko arī negrib. Katrīnai šis ļoti patika un viņa diezgan ilgi staigāja pa māju un, kaut kur ieraugot nulli, uzreiz teica, ka tā neko negribot :).

 

Neiegāju ļoti detaļās par materiālu izveidošanu, bet, ja kaut kas nav skaidrs – droši rakstiet, centīšos izskaidrot nesaprastās vietas! 🙂

Montessori “piešprice” bēbīša pirmajos mēnešos

20170205_091358.jpgTiem, kas lasījuši manu blogu jau kādu laiku, noteikti nav noslēpums, ka lielā mērā esmu Montessori pedagoģijas piekritēja, kā nekā, pat izgāju kursus, lai uzzinātu vairāk. Pati par Montessori sāku interesēties, kad Katrīna bija aptuveni pusgadu veca un pa bišķiņam centos to ieviest arī mūsu mājas dzīvē. Īsteniem un pārliecinātiem Montessori pedagoģijas piekopējiem manas aktivitātes varētu šķist niecīgas, tomēr es esmu par to, ka no katras filozofijas ir kaut kas, ko var paņemt sev, kaut kas, kam var nepiekrist un galu galā – nav neviena labāka bērnu audzināšanas paņēmienā kā uzticēties un sekot savai intuīcijai. Tomēr, kad uzzināju, ka gaidu otro bērniņu, nopriecājos – šoreiz ar Montessori pieeju varēšu sākt jau no paša sākuma! Protams, pirmie daži mēneši ir tie, kuros mazajam neko daudz nevajag, tik vien kā iespēju skatīties acīs saviem mīļajiem cilvēkiem, būt kopā, siltumā, sausumā, mīlētam un lolotam. Lai to nodrošinātu un pārliecinātos par, tā teikt, efektivitāti, nav nepieciešama neviena pedagoģija. Tomēr ir dažas lietas, kas man šķita svarīgas un saprotamas un ko vēlējos nodrošināt arī Billei, lai pirmo lielo iepazīšanos ar lielo pasauli, kur viņa nonākusi, padarītu pēc iespējas harmoniskāku. Droši vien man var norādīt, ka tās idejas jau nav ekskluzīvi Montessori  idejas, bet tas ir bijis ceļš, kā es līdz tām esmu nonākusi – meklējot plašāku informāciju par to. Noteikti tikpat labi tās var “ierakstīt” zem citām pieejām, bet es šeit ne par birku spraušanu un vienīgās patiesības piedāvāšanu. Vienkārši, padalīšos ar dažām lietām kas, iekārtojot bēbīša vidi mājās, man šķita svarīgas un izskatās, ka Billei pret to nav bijis iebildumu. Uhh, kas par ievadu, bet tad par lietu!

Sakārtota vide, bez liekiem stimuliem

20170204_234820.pngJa godīgi, es par esmu gājusi vienu līmeni tālāk un par vidi bez liekiem stimuliem domāju jau vairs ne tikai bēbīša vietu kontekstā, bet vispār, nepārbāzti plaukti, neapkrāmēts galds, kāds ekskluzīvi tukšs plaukts – es jūtu, ka arī man paliek daudz vieglāk, ja skatiens neaizķeras aiz mantu kaudzēm.

Bet Billes spēlēšanās stūris ir diezgan vienkāršs – pie sienas spogulis, zemē sega ar vienkrāsainu pārvalku, grozs ar mantām, no kurām cenšos, lai vienlaikus visas nemētājās uz segas. Proootams, tas ir manā prātā ideālais variants, realitāte vakarā visbiežāk ir tāda, ka uz segas mētājās puse Billes mantas, vēl Kates mantas, kādas pārvilktās bikses, tukša kafijas krūze un vēl un vēl. Bet ideja man ir un darbdienās, kamēr esam mājās vienas, pat diezgan realizējama.

Mobiļi

(es tiešām nezinu, kā latviski iztulkot “mobile”, tāpēc atvainojos par šo dīvaino vārdu)

20161103_123317
Melnbaltais mobilis un zemais spogulis

Šajos četros mēnešos Billei esmu uztaisījusi divus mobiļus – viens no tiem ar augsta kontrasta melnbaltiem attēliem, kuri nav sarežģīti, ir stingri noteiktas robezās. Tas ir būtiski, jo sākumā bēbītis vislabāk atšķir tieši melnbaltus attēlus, pārāk daudz detaļu traucē uztvert attēlu un āpēc bildei būtu jābūt pēc iespējas vienkāršākām. Attēlus izgriezu, ielaminēju, saliku pa pāriem kopā tā, lai abās pusēs būtu attēls. Piesēju pie vienkārša koka zariņa un viss – gatavs!

Otrs, saukts par Gobbi mobile, bija sarežģītāk
izveidojams, bet tāpat – neprasīja vairāk par vienu vakaru. Abhaban vekalā nopirku piecas putu
plasta bumbas un piecus vienas krāsas, bet dažādu toņu izšūšanas diegus (kopā 10 – no katra toņa nepieciešamas divas paciņas). Tad bumbai izdur caurumu, kur izver un sasien diega vienu galu, lai turētos pie bumbas un tad, lēnām un pacietīgi, tin diegu apkārt bumbai, cieši piespiežot, kamēr visa bumba ir aptīta. Tā aptin visas piecas bumbas, pēc tam dažādā garumā (īsākā diegā gaišākā bumba, tumšā bumba – visgarākā, t.i. vistuvāk bēbītim) piesien pie koka zariņa tā, lai bumbas kristu apmēram 45 grādu leņķī.

Šo mobiļu galvenais mērķis ir – trenēt bēbīša spēju koncentrēti

dsc_0237
Gobbi mobilis

es, vērot. Gobbi mobilis arī spēju atšķirt krāsu nianses. Bille pirmos dzīves mēnešus vairāk interesējās par melnbaltajām bildēm, varēja ilgi tās vērot, interesanti bija redzēt tik mazam bēbītim konkrētu acu zīlītes kustību, sekojot attēla robežai. Augot lielākai, interese parādījās arī par Gobbi mobili un ir tik aizraujoši redzēt koncentrēšanos un vērošanu – sekojot ar acīm no vienas bumbas uz nākamo un nākamo. Protams, tagad lielu prieku sagādā arī jau spēja bumbas kārtīgi iešūpināt. Katrā ziņā abi šie mobiļi ir bijuši ļoti jēdzīgs DIY projekts, kas noder vēl aizvien.

Zemais spogulis pie sienas

Spogulis pie sienas ir ļoti nozīmīgs, lai palīdzētu bērnam atklāt apkārtējo vidi – tas dod papildus skatpunktu uz visu telpu, vienlaikus arī ļaujot mazulim jau lēnām sākt sevis apzināšanos, vērojot pašam savu attēlu. Bille dievina spoguli! Tur viņa vēro sevi, apkārtējo vidi, virs sevis pakarināto mobiļu atspulgus. Sākumā tikai skatījās, ilgi nenovēršot skatienu, tagad smejas un kaut ko jau sarunājas. Ieraudzīt spogulī māsu vispār ir lielākais prieks jebkad. Tāpat arī tas motivē celties augstāk uz rokām, kad atrodas uz vēdera, lai varētu atkal papriecāties par attēlu spogulī.

Nu, un tā īsti vairāk nekas arī mazulim jau īstenībā nav vajadzīgs – vēl, protams, grozs ar mantām graušanai, grabināšanai, čaukstināšanai, knibināšanai. Lielākoties rotaļlietas ļoti labi papildināmas, izpētot arī jau mājās esošās lietas – koka karotītes, papīra krūzītes, viskārdinošākās tāpat vienmēr ir lielās māsas mantas – rozā poniji, mašīnas, lielie lego kluči, leļļu mājas mēbelītes.

Un dienas beigās tāpat pats svarīgākais vienmēr būs tas laiks, kas pavadīts skatoties vienam otram acīs vai turot sev cieši piespiestu mazu, siltu kunkulīti, pļāpājot un smejoties. Vispirms – komunikācija un tikai pēc tam viss pārējais!

20170205_091358.jpg

Categories Bez tēmas