Grečenas Rubīnas (Gretchen Rubin) grāmatu The Happiness Project izlasīju apmēram pirms gada, bet ik pa laikam pārskatu atzīmētās piezīmes. It īpaši, kad vajag iedvesmu saņemties pozitīvākai attieksmei pret dzīvi. Un šodienas Valentīndienas “love or hate” vispārējās noskaņās tieši ienāca prātā viens no viņas padomiem, ko laikam esmu likusi lietā visbiežāk. Aptuveni atstāstot, tā galvenā ideja bija – ir lietas, kuras nav iespējams mainīt, tāpēc vajag mainīt attieksmi pret tām. Jo visu laiku domājot, cik ļoti kaut ko negribās darīt, kaut kas nepatīk – vieglāk nepaliks. Autore kā piemēru min trauku mazgāšanu, kas viņai ļoti nepatīkot. Bet viņai izdevies sevi pārliecinot, ka nemaz tik traki, un izveidojot patīkami vidi darba paveikšanai – uzliekot skaļi mīļāko mūziku un tiekot galā ar izlietni, pilnu netīriem traukiem, pēc tam esot lieliskas sajūtas.
Jāatzīst, ka man pēc šīs metodes trauku mazgāšanu gan nav vēl izdevies iemīlēt :), es ceru uz Kati, kad viņa izaugs pietiekami liela un tikmēr, sakostiem zobiem, pati tieku galā. Bet viena lieta ikdienas dzīvē, ko man ļoti atvieglojusi attieksmes maiņa ir Katrīnas midzināšana. Ja pirmos mēnešus pavadīju skatoties pulkstenī, viņu šūpinot un rēķinot – tāk, pirms 30 minūtēm viņa paēda, kas nozīmē, ka pēc pusotras stundas gribēs atkal, aizmigs ātrākais pēc kādām 20 minūtēm, kas nozīmē, ka man atliks tikai kāda stunda..un ko pa stundu var izdarīt..neko.. Rezultātā, vairākas reizes dienā diezgan bezcerīgi ķēros klāt viņas midzināšanai, un dienas beigās vēl ņēmos sarēķināt, cik stundas “bezjēdzīgi” esmu iztērējusi. Stulba, kas stulba!
Kad man lēnām pieleca, ka tā laikam nav pareizā attieksme, nolēmu to mainīt. Un sāku uztvert Katrīnas gulēšanu daudz mierīgāk. Tam gan palīdzēja arī tas, ka vairs nebija viņa jāmidzina uz rokām, bet guļot blakus. Tā nu es sāku noskaņoties, ka ejam ar Kati uz lielo gultu, spēlēties, čubināties un, ja viņa beigās aizmigs, tas būs papildus bonusiņš foršam kopā būšanas laikam. Ticiet vai nē, bet tagad kādos 90% gadījumos viņa šņāc jau pēc 5-10 minūtēm! Bet tajās reizēs, kad tomēr neizdodas viņu “nolauzt” – esam pavadījušas laiku kārtīgi izdauzoties, izsmējušās un tāpat – atpūtušās. Protams, vienmēr viss jau neiet tik gludi, arī man ir prātā dažādas lietas, ko gribētos ļoti izdarīt, kad viņa aizmieg, un tajās reizēs visbiežāk arī nekas no tā miega nesanāk un tad pie sevis apskaužu mammas, kurām mazuļi tik jāieliek gultiņā un viņi guļ. Bet tās pārējās, krietni vairāk skaitā, reizes, kad priecīgs un mīļš bērniņš ierušinās azotē un mierīgi aizmieg, to visu atsver. Tā noteikti ir arī “pirmā bērna” priekšrocība, jo lielākoties nekas cits steidzams jau mani negaida, tāpēc vieglāk sevi noskaņot attieksmei, ka nav nozīmes, cik ātri viņa aizmigs, un var izmantot to laiku spēlējoties.
Nu re, un pie galvenās domas (beidzooot 🙂 ) – tāpat arī man šķiet, vajadzētu darīt ar Valentīndienu. Tiem, kuriem tā riebjas, kaitina, padomāt, ko pozitīvu tajā visā var atrast un mēģināt izbaudīt, cik var. Jo no tās nepatikas jau nekas nemainīsies un vieglāk nepaliks – Valentīndienu visticamākais tik drīz no kalendāriem neizsvītros un veikali nebeigs tirgot sarkanas, pūkainas sirdis. Bet kopumā raugoties, tā taču ir tikai viena diena gadā, viena no 365.. Tad jau pirmdienas, kas ir katru nedēļu, man šķiet krietni nepatīkamākas!
Runā Māra 