Nākamnedēļ Billei gads. Bet man aizvien spilgtā atmiņā ir tā rudenīgā, siltā diena, kad viņa piedzima. Billes piedzimšanas stāstu glabāju sevī jau ilgi un ik pa laikam šķiet – ir īstais brīdis to uzrakstīt. Bet vienmēr kaut kā pārdomāju, jo domas nav skaidras, jo pie sevis izklausās pēc žēlošanās, jo īsti nezinu, ko gribu ar to pateikt, jo.. bet tādus “jo” var meklēt ilgi un daudz, toties nedēļa pirms dzimšanas dienas – pavisam zīmīgs brīdis, lai beidzot uzrakstītu. Jo izstāstīt es gribu – tas taču tomēr bija Notikums!
PROLOGS
Pagājušajā gadā 22.septembris bija ceturdiena, silta un saulaina. Bille man vēderā dzīvojās jau nedēļu pāri noliktajam datumam, bet tas īpaši nesatrauca ne mani, ne ārsti – jo tieši tāpat arī Katrīna nodzīvoja desmit dienas ar uzviju. No dzemdībām nebaidījos, jo mana pirmā pieredze bija ļoti laba – ātri un (nosacīti) viegli, nepilnu trīs stundu laikā Katrīna bija klāt, zināju, ka kontrakcijas nav nekas nepārdzīvojams un man paveicies, ka tās nav neizturami sāpīgas – grūti būs, bet, ja jau uzreiz pēc pirmajām dzemdībām teicu, ka varētu kaut uzreiz vēlreiz – tad, ko tur bīties? Turklāt apkārt pēdējā laikā tik dzirdams no pieredzēm – otrie mazie kā korķis no šampānieša pudeles šaujas laukā. Tad nu mana vienīgā problēma laikam būs – kā laikā paspēt uz Dzemdību namu, lai dzimšanas vietas ierakstā nav Vanšu tilts.
NEKAS NEBŪS KĀ PLĀNOTS
Tā nu dzīvoju dienu pēc dienas, gaidīdama un ceturtdienā devos uz “toņu” klausīšanos, kas arī bija jau pazīstama lieta no Katrīnas gaidīšanas laika. Trolejbusā braucot, vēl domāju, ko vajadzētu nedēļas nogalē pasākt, lai izstaidzinātu bēbi ārā. Tomēr, toņu klausīšanās laikā jutu, ka kaut kas nebūs – ik pa laikam man lika pagriezties, stellēja aparātu visādi, rakstīja un rakstīja, līdz beidzot māsiņa aizdevās pasaukt manu dakteri, kas ienāca, paskatījās ierakstu un teica – jābrauc uz Dzemdību namu, neizskatās tik labi, kā vajadzētu un pienācis laiks bēbim nākt pasaulē. Teicu, ka varbūt varu vispirms aizbraukt pakaļ mantām, bet nē – labāk zvanīt vīram, lai ved uz DzN taisnā ceļā.
Pēc apmēram pusstundas (pa ceļam izraudājusies) ierakstījos Dzemdību namā, kur mani uzņēma teju atplestām rokām un vēlreiz izklausījās toņus, mani nedaudz nomierinot, ka nav tik traki, viss būs kārtībā un gaidām bēbīti. Labākais pārsteigums sekoja pēc tam. Pārbaudes laikā no dakteres atskan izbrīnīts:”bet jums taču tas bērniņš ir ar dupsi pa priekšu??”; kam sekoja mans:”Koaaaaa?!?”. Pārsteigums milzīgs, jo pirms nedēļas USG laikā abas ar dakteri priecājāmies, cik jauki bēbis ar pieri pret iegurni jau smuki piespiedies. Nope, Billei citi plāni! Jāatzīst, ka mani īpaši tas nesajūsmināja, bet – kas jādara, jādara. Man bija brīnišķīga vecmāte, kas iedrošināja – kopīgi tiksim ar visu galā, turklāt, otrais bērniņš un pirmās dzemdības nav bijušas smagas, mierīgi un pacietīgi izdabūsim viņu ārā arī šādi! Super, dzīvojamies pa palātu, īpaši neiespringdami, pa brīdim ir mazas kontrakcijas, bet ne ļoti regulāras, sāpīgi arī nav, bet esmu sapratusi, ka man tas nav rādītājs. Klausāmies ik pa laikam sirdstoņus, kas tomēr atkal sāk īsti nepatikt – izskatās, ka Bille izdomājusi pagulēt vai vismaz iegrimt diezgan kārtīgā čillā, 
nevis nodarboties ar dzimšanu. Vienojamies, ka mēģināsim nedaudz stimulēt, man ieliek katetru un pagriež vaļā – ar vecmāti nosmejos, ka jūtos kā Bada spēlēs, kad dalībniekus laiž augšā uz laukuma un atpakaļceļa vairs nav. Gaidām. Gaidām. Gaidām. Domāju, ka sāku just stiprākas kontrakcijas un ceru, ka tas nav placebo efekts. Ienāk vecmāte, pačeko toņus un saka, lai mēģinām Billi noturēt nomodā, šī pavisam atslābusi. Staigāju, dziedu, staipos, dīdos, runājos – neguli bērniņ, jādzimst taču! Negribu, lai šis ievelkas līdz naktij. Neticami, ka pagājušas jau astoņas stundas, kā pavisam mierīga izbraucu no mājām, diena ir sagriezusies kājām gaisā un kontrole ir ārā no manām rokām, Bille visu dara kā grib. Tomēr toņi padara vecmāti aizvien bažīgāku, ap sešiem atnāk daktere un jautā – varbūt vēlos epidurālo anestēziju, kas man pienākas bez maksas, tā kā bēbis tūpļa guļā un varētu palīdzēt arī atslābt muskuļiem un varbūt dzemdības turpinātu progresēt. Konsultējos ar vecmāti un nolemju tomēr neizmantot šo iespēju, jo – johaidī, man taču nekas nesāp vēl pa īstam un tik spilgti atceros to skaidrības mirkli, kad dzima Katrīna un viss notika un gribu to sajust vēlreiz! Astoņos daktere nāk atkal – pēc pārbaudes secina, ka nekas mainījies nav, bēbis aizvien pat vēl negrasās dzimt, tomēr toņi liek domāt, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Gatavosimies ķeizaram. KO???????????? Tas bija scenārijs, kam es nebiju gatava nevienā brīdī visā šajā procesā. Te ir vieta kādiem miljons komplimentiem vecmātei, kas vispirms ļāva man izraudāties (..atkal) un tad atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, kas vēl paspēja ienākt prātā, izstāstīja visu par procesu un mierināja – tas taču nekas, galvenais, lai bērniņš nāk pasaulē. Ok, galvenais, lai bērniņam viss labi un guļos uz ratiņ-gultas.
OPERĀCIJA
Tāpat neko īsti nesaprotu un vecmāte stumj mani uz operāciju bloku – atkal kā seriālā, 
sajūta arī, ka visu vēroju no malas. Aizstumjamies uz operāciju zāli, tur jau komanda priekšā un, lūdzu – te jūsu “galds”! Šprice mugurā. Par laimi tik ātri, ka pat nepaspēju sākt domāt, kā tas būs, jo, skatoties seriālus, šajos brīžos vienmēr novēršos, liekas briesmīgi. Tagad pielikšu jums ledu, sakiet, vai jūtiet? Nezinu. Tagad jūtiet? Laikam nē.. Un ceru, ka tiešām nejūtu, jo droši vien nebūtu patīkami sajust skalpeli uz vēdera. Aiziet, laiks piedzimt bērniņam. Operācija ļoti īsa un ātra, fonā mani novēro anestezalogs, divas ārstes ver vaļā vēderu, man priekšā aizkars, sāpēt nekas nesāp, tikai beigās jūtu, kā ļoti tiek kustināts vēders, bet ne kā sāpes, vienkārši jūtu. Nepaiet ne mirklis un gaisā izskan Billes pirmais kliedziens. Un dakteru priecīgs – oi, kāda varena meitene! Man asaras. Vecmāte, kā solījusi, pieliek Billīti man pie sejas, es fiksi sabučoju un mazo aiznes atpakaļ uz dzemdību palātu, kur Billi jau sagaida tētis, kam šoreiz pirmajam tiek meita uz vēdera. Jānis pēc tam to nepilno pusstundu, ko pavadīja gaidot palātā, raksturoja – kā Doktorā Hausā (iespējams, mums jāsāk mazāk skatīties seriāli). Seko sirreālākais dienas brīdis, jo man tikko ir piedzimis bērns, bet es viena guļu uz operāciju galda, kamēr dakteres, tērzēdamas par bērnu atgriešanos skolā, tīra manu dzemdi un šuj mani ciet. Pēc tam seko atgūšanās citā telpā – jāsagaida, kad iziet narkoze un varu pakustināt kājas. Aptuveni divas stundas. Man realitātē – trīs ar pusi. Tomēr apmēram 30 minūtes pēc operācijas vecmāte, lai gan teorētiski tas nav atļauts, atnes man Billi, samīļot un pabarot. Par šo es viņai laikam vienmēr būšu pateicīga! Kad Bille paēdusi, viņu atkal aiznes un es nemitīgi cenšos kustināt kāju pirkstus, jo zinu, kad tikšu savā palātā, tikšu arī pie Billes. Ap pusnakti beidzot varu doties uz palātu, kur man atnes mazo un saka, lai, kad sāk nākt miegs, dodu ziņu, viņa paņems Billi. Es, protams, domāju, ka man vispār nekad nenāks miegs, tomēr pēc kādas stundas saprotu, ka nespēju acis noturēt vaļā, tāpēc pasaucu māsiņu, kas mani uzreiz arī nomierina, ka sešos nāks mani pārbaudīt un tad arī uzreiz atnesīs bērniņu, lai es paguļu un atpūšos. Sekoja, iespējams, tukšākā nakts manā dzīvē, jo īsti pagulēt nevarēju, katras dzirdētās bērna raudas man šķita kā mana bērna raudas – šaustu sevi, ka nespēju tās atpazīst, jo reāli esmu viņu turējusi rokās maksimums pāris stundas. Laika izjūta nav, telefons ir kaut kur somā, visticamāk izlādējies, piecelties es nevaru un stundas rit tik lēni. Palātas kaimiņienes mazulis raud un es viņam līdzi, tikai krietni klusāk.
DZĪVE PĒC TAM
Māsiņa ienāk, iedod pretsāpju zāles un es domāju, pie velna, diez, kā sāpēs tad, kad zāles būs izgājušas…Saka, lai mēģinu celties kājās, pastaigāt. Man gan ir tikai viens jautājums – kad man atnesīs meitiņu? Tūliņ, lai tikai mēģinu piecelties. Vēl bišķiņ un man atnes atkal Billi, kad pēc brīža ienāk paprasīt, vai viss kārtībā un nevajag atkal aiznest viņu pie bērnu māsiņām, saku, ka vairs neatdošu. Tā esot laba zīme, bet, ja jūtu, ka paliek par grūtu, lai tik saucot viņu. Man patrāpījās tikai ļoti jaukas māsiņas, visas dienas! Tā arī vairāk neizlaidu Billi no acīm, lai gan, jāatzīst, fiziski pirmās dienas bija ļoti, ļoti grūti. Ne salīdzināt, kā bija ar Katrīnu, kad otrā rītā gribēju mājās. Te es otrā rītā knapi fiziski piecelties varēju, katra kustība šķita tik sāpīga, it īpaši – piecelšanās kājās.
Sākumā man šķita, ka es nekad mūžā vairs nejutīšos kā normāls cilvēks. Iespējams, tāpēc, ka šī bija mana pirmā pieredze ar nopietnu operāciju, anestēziju un atkopšanos pēc tam. Taisnības labad jāsaka, ka rēta man sadzija ļoti ātri un labi, arī lielākā daļa pretsāpju līdzekļu palika atvilktnē, jo nu nebija TIK traki, bet salīdzinot ar pašsajūtu pēc Katrīnas dzemdībām, man likās, ka pasaule ir sabrukusi. Vēl viens blakusefekts – pēc operācijas nācās Dzemdību namā uzturēties ilgāk, lai gan iepriekš biju izsapņojusi, kā teju nākamajā dienā mani laidīs mājās. Paliku tur četras dienas un pēdējā gribējās rāpot pa sienām un jau ar asarām acīs gāju prasīt dežūrārstēm, kad mūs laidīs mājās. Likās, ka mājās viss būs vieglāk. Īstenībā jau nebija, jo vēl varētu divas lapas piedrukāt ar to, kā “nenesiet neko smagāku par mazo” realitātē izskatās, dzīvojot piektajā stāvā bez lifta un paliekot dažas dienas vienai ar abām meitenēm, vienlaikus nezin’ kāpēc (tā es tagad domāju) uzskatot, ka ir nenormāli svarīgi neko neizjaukt Katrīnas ritmā un jau nedēļu pēc dzemdībām vedot viņu uz/no bērnudārza, uz dejošanu ar Billi padusē. Nekas, iemācījos ratus stiept tika ar roku, nevis vēdera muskuļiem (jo tādi vienkārši nepastāvēja).
EPILOGS
Man šķita, ka es katru dienu domāšu par to, kāpēc tā sanāca, kāpēc man otrās dzemdības negāja pa gludu diedziņu kā pirmās, kāpēc…Realitātē – ikdiena pārņem tik strauji un saproti, ka tam nemaz nav nozīme, lai arī cik klišejiski tas neskan, bet patiešām – galvenais, ka visi ir veseli. Es gan vairs nelasu nekādus rakstus par to, kāpēc ķeizars ir slikti, kā tas ietekmē bērnu utt., pat, ja pēc Katrīnas dzemdībām, atzīšos, dažreiz palasīju, lai uzsistu sev uz pleca un nodomātu, o, cik labi, ka man gan par to nav jādomā. Kā saka, pasaule ir apaļa.. Izgāju cauri vairākiem posmiem, domājot par savu šo dzemdību pieredzi – pašpārmetumiem, gribēšanu pažēloties, dusmīgu aizvainojumu katru reizi, kad kaut kur pieminēts, cik ķeizargriezieni ir slikti, vēlmi sevi attaisnot. Ilgi jutos vīlusies, ka man ir atņemta otro dzemdību pieredze, man taču pat īsti nekas nesāpēja un kur vēl tā brīnišķīgā sajūta, kad tu izspied to savu bēbīti un viņu tādu slapju un siltu uzliek uz krūtīm, tu sabučo viņu īsti nemācēdama, vīrs sabučo tevi un pasaule ir vesela! Līdz vienu dienu pēkšņi iedomājos – bet tas taču ir tikai fakts, Bille piedzima ar ķeizargriezienu, tāds pats, kā – Katrīna piedzima dabīgās dzemdībās, mani sauc Māra, zāle ir zaļa. Fakti, kam nozīmi piešķiram tikai mēs paši. Galu galā – man piedzima meita! Otrā meita! Un dienas beigās tas ir viens no retajiem faktiem, kam vispār ir kāda nozīme.
P.S.
Gadījumā, ja kāds šeit starp rindām izlasa pārmetumu ārstiem, kas bija man blakus, tāds tur ne mazākā mērā nav paslēpts – es visā šajā procesā pilnībā uzticējos man apkārt esošajam personālām un aizvien uzskatu, ka kopā mēs izdarījām visu tieši tā, kā vajadzēja.
Runā Māra 
Ļoti, ļoti emocionāli. Un ļoti klātesoši. Paldies, ka padalījies! Un ka galvenais, ka visi veseli!
Paldies par komentāru! Un, jā, veselība visupirms!
Bet kāpēc Tu biji tik viena tur, naktī, kad bērns bija prom pie māsiņām? Kāpēc tētis nebija? Un neņēma auklēt Billi? Pirmo bērnu taču kāds mīļš cilvēks varēja pieskatīt. Tā sadaļa izklausās vairāk kā bēdīgi.
Tas bija bēdīgi, bet tāda nu mums tajā brīdī bija situācija – neviens jau nebija plānojis šādu notikumu gaitu. Bet viss jau galu galā bija labi 🙂
Čau no divu ķeizarmeiteņu mammas!
Aj, es varētu rakstīt ilgi un gari par to, kam esmu gājusi cauri, lai pati sev pieņemtu, ka esmu normāla sieviete ar bērniem, lai gan neesmu dzemdējusi. Dabīgo dzemdību kults ir vairāk, kā vajag, un ja tev nav sanākušas dabīgas dzemdības, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā – ar to es sastapos ik uz soļa. Un tad vēl tās pamācības, ka mans bērns ir tik nemierīgs, mazs un vārgs, jo dzimis ķeizargriezienā.
Ar otro tiešām centos sarunāt, ka varēšu dzemdēt pati, bet laiks bija pienācis un bija jāgriež. Un tagad, kad viņas ir pilnīgi atšķirīgas, bet dzimušas vienādi – ejat jūs visi ieskrieties! Viņas ir veselas!!! Un tas ir pats galvenais! Ne jau no ķeizara ir atkarīgs bērna nemiers vai mazais svars, bet no mammas emocionāla stāvokļa, kas pēc pirmā man bija vismaz -100.
Jā, tas mani izbrīna – par dabisko dzemdību kultu, jo, no vienas puses, protams, var saprast, ja “vieglprātīgi” (ja tādi vispār ir iespējami) ķeizargriezieni ir problēma, bet kāpēc neviens pie savas agresīvas un visu citu izslēdzošās komunikācijas nepadomā par šiem gadījumiem, kā man, kā Tev un vēl daudzām sievietēm. Tieši pretēji, vēl cenšas pastriprināt vainas sajūtu “iz sērijas” – gan jau dakteri uzspieda. It kā mēs nebūtu pieaugušas sievietes, kas spēj pašas pieņemt lēmumu un nu nav tam lēmumam vienmēr visām sievietēm jābūt – par katru cenu dzemdēšu dabiski. Aizrāvos komentārā, bet šodien vēl papildus “sacepos” par šo 🙂 paldies tev par komentāru! Man ar abas meitenes pavisam atšķirīgas un es neteiktu, ka nemierīgākā ir ķeizarmeitene,gluži otrādi 🙂
Māra! Paldies, ka drosmīgi padalījies ar šo dzemdību pieredzi! Īpaši šobrīd, kad visapkārt tiek kultivēts dabisko dzemdību svarīgums un publicēti skaisti satikšanās stāsti! Arī es sapņoju par dabiskām dzemdībām, salasījos jaukos pieredzes stāstus, izlasīju “Gaidības un radības ar prieku”, “Piedzimt bez vardarbības”, kur tik daudz tiek runāts par mazās dvēseles pēc iespējas rimtāku un maigāku ienākšanu šajsaulē. Izsapņoju, iztēlojos, nenokā nebaidījos, biju gatava tik ļoti, bet… mans bērniņš nebija gatavs nākt pat pēc pēdējiem atļautajiem ārsta un vecmātes datumiem. Tad sekoja “sliktā” stimulācija visos iespējamos veidos, epidurālā, kura iedarbojās tikai uz 1 ķermeņa pusi un beigās gurstoši mazuļa sirdstoņi, kā rezultātā arī mans mazais tika izvilkts ar ķeizara palīdzību. Iespējams, tāpēc, ka tas ir mans 1.bērns un man nav citas dzemdību pieredzes, es joprojām nespēju tikt tam pāri… nekas no tā, ko biju izsapņojusi nepiepildījās. Ir pagājis teju gads, bet es tik bieži skumstu un raudu, ka neesmu varējusi piedzemdēt pat, ka nekad, iespējams, nezināšu, kā smaržo nupat dzimis bērniņš. Kā tas ir, – sajust siltu kunkulīti sev uz vēdera… Nenormāla vilšanās un sitiens pa manu (jau tā zemo) sievietes pašapziņu. Kaut mācētu es uz šo pieredzi paskatīties kā uz “faktu”! Bet es nemāku… man tas ir tik sāpīg! Un dzirdot kārtējo raidījumu, redzot kārtējo rakstu par to, cik ķeizars ir slikti un sekām bērnā, gribas katru dienh atvainoties savējam, ka neļāvu viņam atnākt tad un tā, kā viņš gribēja…
Man noteikti par labu nāca tas, ka šī pieredze bija ar otro bērniņu, varbūt tāpēc sadzīvot vieglāk. No otras puses – zinot pēc savām sajūtām to brīdi, kad mazo uzliek uz punča, ir sāpīgi domājot, ka Billīti tā man neuzlika. Es, atbildot uz iepriekšējo komentāru, jau pierakstīju, ko domāju par dabisko dzemdību kultu – viss jau ir labi, bet žēl, ka tajā komunikācijā netiek padomāts arī par tādu sieviešu pieredzi, kā mums, kas to visu arī lasa un “laiž caur sevi”.
Man nekad nav paticis “pamācīt” citus, jo es no sirds uzskatu, ka otra situāciju nekad mēs nevaram pilnībā iztēloties, bet es tiešām ceru, ka izdosies kādu dienu tev arī uz šo paraudzīties, kā “faktu”!
Uf, pilnīgi asaras acīs saskrēja par Tavu pārdzīvojumu! Manuprāt, ir labi, ka ir tāda iespēja – ķeizargrieziens. Jo ja būtu jāgaida… Vai maz būtu vairs ko sagaidīt? Lūk, manuprāt, ķeizargrieziens ļauj ļoooti daudziem bērniņiem paspēt piedzimt (jā, tā arī ir piedzimšana) un dzīvot. Un vecākiem nenākas to zaudēt. Un cik tā ir neticami liela laime, ka ir tāda iespēja. Kultisti, lai iet dancā ap ugunskuru.
Anna!
Jūsu aprakstītā situācija vēl vairāk nekā Māras gadījums lika man atgriezties divus gadus vecās atmiņās – pirmais bērns, vēlme pēc dabīgām dzemdībām, “uzspiests” ķeizargrieziens un pēc tam pašpārmetumi un skumjas par esošo situāciju… Taču manā gadījumā visu par labu (psiholoģiskā ziņā) vērsa mana jaunā ginekoloģe, ko nomainīju uzreiz pēc ķeizara. Viņa iedrošināja samērā ātri pēc pirmā ķeizara domāt par otro bērnu. Lai gan dzemdību namā man tika iestāstīts, ka pēc ķeizara lai 3 gadus vispār nedomāju par nākamo bērnu (kur nu vēl par dabīgām dzemdībām), pateicoties ginekoloģes profesionalitātei, šovasar dabīgās dzemdībās pasaulē nāca mana otrā meitiņa (starp abām nepilni divi gadi!). Kopš tā brīža visa sāpīgā pieredze no negaidītā ķeizara laikiem ievērojami zaudējusi nozīmi, arī pašapziņa būtiski uzlabojusies. Tāpēc Jums iesaku to pašu – padomāt par vēl vienu bērnu, ļoti iespējams, ka arī Jums ar otro viss izdosies kā iecerēts!
Cik pazīstamas sajūtas! Vienīgi man bija pirmās dzemdības – ķeizargrieziens, kaut nekas par to neliecināja. Meitiņa bija aizkavējusies jau divas nedēļas, gāju uz ierosināšanu, bet beigās bija akūtais ķeizars. Viss bija sācies, ūdeņi nogājuši, bet process apstājās. Ilgi pēc tam mēģināju ar to samierinātie, jo es taču biju gatava dzemdēt pati, bet viss notika citādāk. Īsti jau neviens nepateiks, kā varēja būt, ja nebūtu piekritusi ķeizaram. Galvenais jau, ka ir vesels bērniņš. Pietrūka pēc tam atbalsts, lai spētu to pieņemt.
Paldies par komentāru! Tā sadzīvošana ar to, ka viss izvērtās citādāk, droši vien nāk ar laiku. Man palīdzēja doma, ka neko jau mainīt nevar, gluži, kā tu raksti – neviens nepateiks, kā varēja būt – un tāpēc tikmēr jāskatās uz to, kas ir – foršs, vesels bērniņš rokās un neko vairāk jau taču arī nemaz nevajag! Lai mierīgi!
Sveika. Sariesās asaras acīs, lasot Jūsu stāstu. Es pirms nedaudz vairāk kā gada dzemdēju dvīnes dabiskā ceļā, taču viņas piedzima mēnesi ātrāk ar elpošanas traucējumiem un tāpēc es viņas pēc tam, kad biju desmit sekundes jutusi uz krūtīm, aiznesa prom un nākamās septiņas dienas es viņas redzēju tikai kad bija laiks ēst. Un es slaucu pienu zilām krūtīm, nemācēdama, pieraudājusi visu slapju, piens pietecējis pilnu naktskreklu. Man arī šķita, ka es nepamodīšos no visa tā murga. Tas viss ir kaut kas tik episks un vārdos neietērpjams kas notiek ar cilvēku – ar mani, tādā brīdī. Tomēr visam pāri, es gribu vēl bērnus. Gribu zināt kā ir ar vienu, kā ir stumt vienvietīgis ratus :). Paldies par stāstu, ļoti uzrunājošs.
Te nu būs. Es savu ķeizaru izvēlējos pati. Vienkārši vienmēr biju jutusi, ka tā tas būs un tā tam ir jānotiek. Ļoti labi zināju kāda ir apkārtējo attieksme, bet tas bija mans lēmums un es par to stingri stāvēju. Tas ir mans bērns, mans ķermenis un nevienam citam gar to nav daļas. Galu galā daudz svarīgāk ir tas ko tu pati domā par šo procesu un kā tu par to jūties, jo tu jebkurā gadījumā laid pasaulē bērnu. Cik šis process būs dabisks viņam būs atkarīgs no tā, cik tas dabisks šķitīs tev, jo līdz pat tam brīdi, kad viņš ievelk savu pirmo elpas vilcienu jūs esat viens un jūs ietekmē viens un tas pats. Un mans bērns jau no sākuma zināja, ka viņš šai pasaulē nāks savādāk.
Vai tāpēc viņš ir savādāks bērns? Nē. Vai tāpēc mums ir mazāka saikne? Nē. Vai es to jebkā esmu izjutusi savādāk kā vien tajā brīdī, kad atrados uz operāciju galda? Nē. Jo es par to vispār nedomāju, jo tas nav svarīgi. Es domāju par to, ka man ir bērns, cik ļoti mēs viens otru mīlam un cik brīnišķīga ir dzīve, ka mums ir bijusi šī iespēja satikties un kā mums šajā dzīvē izveidot pēc iespējas labākas attiecības, kā mācīties vienam no otra un kā dot un augt kopā par labākiem cilvēkiem. Un tas ir pats galvenais, nevis visi tie pašizdomātie aizspriedumi tam, lai mēs kaut kā attaisnotu tādu vai šitādu bērna raksturiezīmi, strīdus, alerģijas utt. Visu to, kas vienkārši ir normāla dzīve, kurā mēs visi atšķiramies.
Sākot lasīt Jūsu stāstu, šķita, ka lasu savējo. Es arī biju salasījusies visādas gudrības par dabiskām dzemdībām, cik tās ir labas, pareizas un cik nepareiza ir jebkāda iejaukšanās. Un vēl jau sauklis “Kā domāsi, tā būs!” galvā skanēja.
Mana meitiņa arī aizsēdējās vēderā. Aizbraucu klausīties toņus un cerēju vēl nogaidīt, ja toņi izrādītos labi. RDZN man atteicās likt toņus, sūtīja pie grūtniecību uzraugošās ārstes (turpat RDZN). Arī ārste atteicās likt toņus, ļoti skarbā un neiecietīgā tonī teica, lai nekavējoties stājos stacionārā. Biju ļoti nobijusies, rokas trīcēja, asaras acīs. Visur taču rakstīts, ka ierosināšana ir slikta, vardarbīga pret bērnu, utt. Jutos šausmīgi. Kad tiku līdz dzemdību zālei, vecmāte ļoti augstprātīgā tonī paziņoja, ka pati vainīga, ka ļāvu ierosināt, jo tagad būs daudz jāiejaucas procesā, būs jāstimulē. Jutos nobijusies un galīgi negatava dzemdēt. Tā arī bija. Viss dzemdību process bija mākslīgi vadīts. Lai gan izdevās bērnu dzemdēt pašai, izjūtas man ir tādas pašas kā jums. Vilšanās, ka nebija iespēja piedzīvot dabiskas dzemdības. Vainas apziņa, ka es kaut ko izdarīju nepareizi. Un vecmātes izcili riebīgā attieksme visu dzemdību laiku, situāciju padarīja vēl skumjāku.
Sevi mierinu ar domu, ka agrāk dabiskās dzemdētājas pirtiņās gan pašas mēdza nomirt, gan arī nedzīvi mazuļi bija itin bieža parādība. Mums, nedabiskajām dzemdētajām, vismaz ir iespēja palīdzēt bērniem piedzimt dzīviem un arī pašām izdzīvot. Un tas ir galvenais! Lai visi dabisko dzemdību fani iet ieskrieties!
Man gan stimulēja, gan ar vakuumu vilka ārā. It kā jau pa īsto “caurumu” bērns iznāca un uz krūtīm man viņu uzlika, bet prieka no tā nebija nekāda, tikai žēlums par to, ka viņam tā bija jācieš. Tās laikam neskaitās dabīgas dzemdības, es tiešām nepārzinu terminoloģiju, bet es domāju, ka dažas mammas pēc ķeizara tomēr baudīja lielāku prieku un spēju saistīties ar bērnu nekā es vai pat sievietes, kuru dzemdības bijušas pilnīgi normālas. Tas ir pārāk individuāli. Ko es ar to gribēju teikt- varbūt reizēm ķeizars tiešām ir tā labākā lieta, grūti izskaidrot savas sajūtas. Novēlu tām mammām, kuras gaida ķeizaroperācija, bet kuras to nevēlas, pārvarēt to bez pašpārmetumiem un justies kā īstām mammām. Jūs to bērniņu sevī nēsājāt tik ilgi, ka šaubu nav- Jūs esiet visīstākās mammas!
Man sajūtas pirms negaidīta ķezara, kad biju kādas 11h nomocījusies KOOO? vietā bija Aleluja! Un tas mirklis, kad sāk iedarboties vietējā anestēzija. Svētlaime. 🙂
Saskrēja asaras acīs. Man ir pirmais bērniņš, kas arī piedzima ar akūtu ķeizaru. Es sev pārmetu aizvien, bet par laimi ikdienā ir tik daudz darāmā, ka pārmetumi nav bieži. Mazā bija aizsēdējusies līdz ārstu atļautajam termiņam, tad nu braucām ierosināt. 12 stundu laikā no vairākām ierosināšanām nekas nenotika, pēc tam tik nelielas sāpītes, kas pārauga sāpē, bet tās nebija normālas kontrakcijas. Kopš daktere pateica, ka atvērums ir tikai 1cm (pēc 12 stundām) līdz 8cm atvērumam pagāja labi ja 2 stundas. 4 stundas pavadītas uz galda, bez rezultāta, jo mazā uz leju nenāca. Ķeizaru man nepiedāvāja, es izlūdzos caur asarām. Dakteri uzskatīja, ka es varu pati. Pēc tam vīrs teica, ka sirdstoņi mazajai bija samazinājušies…Pēc ķeizara daktere pateica “nu jā, laikam jau vienas var, bet citas nē.tu tikai nepārmet sev”. Bet vecmāte atzina, ka jā, mazā neslīdēja uz leju ne pa gramu un normālas kontrakcijas man neesot bijušas. Pie visa tā vēlāk uzzināju, ka galviņa bija mazliet iespīlējusies un daļa augļūdeņu jau bija zaļi. Tas viss ir liels fakts, galvenais, ka meitiņa sveika un vesela guļ man blakus, kamēr es rakstu šo. No manis viņa dabūja tik buču, kad tika izķeizarota un tika uz krūtīm tētim, kur meklēja pupu…
Arī es piederu tām mammām, kas tā gatavojās dzemdēt pati, es pat tiku līdz pilnam atvērumam, bet ar visu stimulāciju meitiņa laukā nenāca, kāpēc, nezinu. Mani gan vairāk nomāc tas, ka man ļāva izvēlēties ķeizaru. Joprojām nezinu, vai tā bija “pareizā” izvēle.
Un man bija iespēja satikt un palikt kopā ar mazo jau no brīža, kad sašūtu aizveda uz palātu. Varbūt tādēļ, ka bija nakts un vīrs blakus.
Tagad ceru, ka nākamreiz gan sanāks pašai…