Kā atrast īsto jumtu virs galvas?

Pēc raksta par mūsu motivāciju mainīt dzīvesvietu un pārvākties uz laukiem, saņēmu ļoti labu jautājumu – ieraksta vērtu. Par to, kā mēs atradām savu jauno dzīvesvietu. Forši, ka citi palīdz nofokusēties konkrētam stāstam, citādi es te rakstītu nesakarīgus teksta blāķus :). Bet ticu, ka praktiska pieredze par mūsu apsvērumiem, izvēloties mājokli un pieredzi ceļā uz to, noteikti būs tiešām noderīga, ja kāds šobrīd ir pieņēmis atbildīgo lēmumu – pārvākties un laiks nākamajam solim.

Mēs vairākus gadus dzīvojām ar domu, ka kādreiz gribam doties prom no pilsētas, vismaz no Rīgas noteikti. Ideālais plāns, dzīvot ārpus pilsētas, bet aizsniedzamā attālumā – mūsu noteikums bija ~50 km no Rīgas, bet pilnīgi vienalga, kurā virzienā. Tādēļ, kad nolēmām sākt meklēt jauno mājokli, mums jau bija gana skaidra vīzija, ko meklējam – māju ārpus apdzīvotas vietas, ar normāla izmēra zemi, lai kaimiņš nav turpat aiz loga. Rīgu var izbraukāt, ideāli, ja ne tikai ar auto, bet arī sabiedrisko transportu, vēlams vilcienu (jo tas kredīts jau kādam būs jāmaksā.. ), bet bērniem iespēja iet bērnudārzā/skolā vietējā ciematā vai pilsētā (attiecīgi arī šīm iestādēm jābūt gana labā kvalitātē). Sapratām, ka mēs neesam tie cilvēki, kas savām rokām spētu sačubināt pamestu māju – tādēļ, tai jābūt tādai, ka tur var iet iekšā un dzīvot. Man vēl bija papildu arguments – gribu, lai mājai ir dvēsele un es jūtu, ka tā var kļūt par mūsu mājām 😀

Vīzija ir, ko darīt tālāk? Mūsu nākamais solis bija konsultācija bankā, kur tad arī kārtīgi izrunājām visas mūsu iespējas. Tā kā mums jau bija kredītmaksājums par dzīvokli, tad konsultācijā, ņemot vērā visus aspektus, izrēķināja aptuveno maksimālo kredīta summu, ko mums varētu piešķirt, izstāstīja visu procesu, un brīdināja, lai gatavojamies, ka ar atrašanu var neiet tik ātri. Tas bija februārī, kad doma par to, ka vasarā varētu iet iekšā mājā, vēl šķita nereāla.

Nu ko, cipars zināms, vakarā sēdāmies pie interneta un sākām pētīt sludinājumus – gan ss.lv, gan citos nekustamā īpašuma mākleru portālos un tā kādu nedēļu ik pa laikam viens otram sūtījām linkus uz interesantākajiem. Līdz vienu dienu nolēmām, jābeidz pētīt, jābrauc skatīties, lai vispār saprastu, kā lietas notiek. Salikām trīs mājas aptuveni vienā maršrutā, sazvanījāmies, un plāns sestdienai gatavs. Vispār, tā ir ļoti interesanta sajūta, jo brauc, skatoties vidi, mēģini iedomāties, ka braukātu te katru dienu un viss šķiet pilnīgi nereāls. Īstenībā, savu māju atradām pirmajā braucienā, bet mājās runājām, ka tā taču normāli cilvēki nepērk Īpašumu, tāpēc vēl divas nedēļas nogales izbraucām citos virzienos. Beigās bija divi varianti, ko sūtījām bankai, lai paskatās, vai potenciāli atbalstītu – un klusi cerējām, ka mums nebūs jāizvēlas. Tā arī bija, jo viena no mājām tomēr bija gan tālāk, gan arī ne tik perspektīvā vietā un šodien es par to priecājos, jo nevaru pat iedomāties, ka dzīvotu tur.

Tālāk jau tad kredīta pieprasīšanas un saņemšanas process – novērtējums, rokasnaudas līgums, visa dokumentu kārtošana un darīšana, līdz vienā maija pēcpusdienā galvenais paraksts – par pirkuma līgumu un viss. Māja mūsējā! Par papīru lietām es tiešām no sirds iesaku iet uz banku un visu izrunāt, arī mums ieteica labākos variantus, kā ērtāk un pēc iespējas loģiskākā secībā iziet visu procesu.

Mans ieteikums laikam būtu – galvenais, nodrošināties, ka juridiski par visu esi pārliecināts, lai visi līgumi un saistības būtu skaidras. Tas iedod drošības sajūtu visā pirkšanas procesā. Man komentāros jautāja, kā mēs zinām, vai nav kādi zemūdens akmeņi. Nu, nezinām – no savas puses izdarījām visu, lai no tiem izvairītos, pārliecinājāmies par tehniskajiem jautājumiem – apkure, elektrība, ceļu tīrīšana u.tml. Varbūt tas jau ir dzīves rūdījums :D, bet man grūti iedomāties, kas būtu tāds, ko mēs nevarētu atrisināt. Protams, ik pa laikam uzpeld kādas problēmas, kas jārisina, bet domāju, ka tas būtu jebkurā vietā, un ir tikai loģiski, ka brīdi pa brīdim par kaut ko ir jāparūpējas.

Bet kopumā, vismaz pagaidām es diezgan droši saku – rezultāts ir labāks, nekā es pirms pusgada atļāvos cerēt. Man ir ne tikai lielāka platība, ko kārtot, bet arī savs dārziņš, puķu dobes un tālākie attīstības plāni, kā apkārtējo vidi veidot tādu, kā mēs paši vēlamies. Tāpat arī, esam realizējuši sapni par savu māju un vēl arvien grūti pierast, ka bērni mierīgu sirdi var lēkāt līdz vēlam vakaram, nedomājot, ka kādu traucē, es tikai vakar sapratu, ka nav nozīme, ka ir desmit vakarā, es varu mierīgi palaist IRobotu, lai tīra grīdas, ja vien pašiem tas netraucē. Esam jau pieraduši pie istabu izkārtojuma un meitenes vairs nemēģina kāpņu vietā iziet uz balkona. Protams, vēl ir daudz plānu un sapņu, kā izveidot savu sapņu māju, bet esam tikuši pie laba pamata tam. Iespējams, tas ir vēl viens padoms – neieciklēties uz to, kā ir tagad, bet skatīties uz priekšu – vai no esošās vides vari izveidot savu sapņu vietu. Es redzu, ka mēs te to varēsim.