Dažas lietas, ko saproti ar otro bērnu

Bērni ir dzīves skola, tas nu ir fakts. Un tiem pat nav jābūt taviem bērniem, kas man atsauc atmiņā situāciju pirms pāris nedēļām, kad bijām ciemos pie manas māsas un es uz apmēram 10 minūtēm atstāju abas pilnīgi mierīgās, ar dzīvi apmierinātās meitas viņai. Kad atgriezos, pirmkārt, dzīvokļa durvis bija aizslēgtas [jap, Katrīna bija mēģinājusi aizmukt un skriet man pakaļ], otrkārt, iekšā bija tikko no kārtīgas kliegšanas atguvusies Kate un Bille jau manai māsai rokās, ar vēl bišķiņ asarām actiņās. Lieki teikt, ka tajā vakarā mana māsa noteikti glaudīja kaķus, domādama, cik ar viņiem ir viegli 😀

Bet, protams, arī tu pats no un ar saviem bērniem iemācies ļoti daudz un tāpēc laikam otrie bērni, varētu tā teikt, jau nāk ar lietošanas instrukciju, kas gan iegūta pašmācības ceļā, pirms tam eksperimentējot ar pirmo bērnu. Arī man ir dažas atziņas. Protams. Par to, ko es esmu iemācījusies un praksē pārbaudījusi ar otro bērnu!

– pirmais, man pats svarīgākais un pilnīgs lifechanging – bēbītis mierīgi var paraudāt dažas minūtes un viņam NEKAS nenotiks! Nopietni! Ar Kati es šo nespēju saprast, bet tagad – hei, Bille, pagaidi, es izdzeršu kafiju/izmazgāšu matus/pabeigšu tvītot (ok, šis nav baigi labi droši vien, bet…tā ir!). Turklāt bonuss – lielākoties, pēc neilgas pačīkstēšanas, mazais pats atrod ar ko sevi tomēr nodarbināt vēl krietnas padsmitminūtes un aizmirst turpināt paraudāt.

– Ja bērns guļ, nevajag viņu modināt, lai paskatītos, vai viņš vēl grib gulēt.

– Mazulis obligāti nav jāliek vannā katru dienu, vai katru otro, vai katru [ievieto sevi mierinošu skaitli] dienu. (Bet to, protams, drīkst darīt, ja tas ir jauks un foršs rituāls, manējās pēc vannas skrien tā, it kā būtu jaunu enerģijas devu saņēmušas).

– Hendlings ir laba lieta, bet nav sev jāplēš mati, ja neatceries, kā tad tur pareizi bija jāpaceļ bēbītis. Un tad spēsi ar vieglu sirdi un lielo mīļumu skatīties, kā lielā māsa cilā mazo māsu. Un abas par šo procesu būs sajūsmā, bet tu – vēl vienu kafiju, varbūt?

– Aizdomīgās pumpas otrajam bērnam mēdz izzust daudz ātrāk, nekā tu pat paspēj iegūglēt, kas tās varētu būt.

– Bēbīti, ja ģērb ar prātu, nav iespējams saģērbt pārāk plāni.

– Vispār, labāk bēbīšus ģērbt ar rokām, ne prātu, jo viņi pārāk daudz nesaprot no domu spēka.

– Vienu un to pašu bodiju var uzvilkt vairākas dienas pēc kārtas. Tas, protams, neattiecas vairs tajā brīdī, kad tiek uzsākta piebarošana. Bet nekas, gan jau kādreiz bēbīši oranžas krāsas plankumus padarīs modernus!

– Sākumā bēbītim nav jāpērk tieši neviena rotaļlieta, NEVIENA! Tās mājās uzrodas pašas – dāvinātas, atrastas noliktās un aizmirstās, galu galā, tāpat visinteresantākās būs lietas, ar kurām spēlējas lielā māsa.

– Visticamākais, tu nevis gaidīsi katru nākamo bēbīša sasniegumu ar mežonīgu nepacietību, bet gan birdināsi sentimentālas asaras par to, kā “laiks skrien”.

– Vienā brīdī tev sāks šķist, ka ar diviem bērniem taču pat ir vieglāk nekā ar otru, otrā brīdī viņi abi divi vienlaikus kaut ko nenormāli obligāti no tevis gribēs un tu nosolīsies nekad vairs neļauties šai domai. Līdz nākamajam miera brīdim, kad abi divi savā nodabā dzīvosies.

Visbeidzot, obligāti nepieciešamā atruna – neviens bēbītis nelīdzinās citam bēbītim un, iespējams, neviens no iepriekš lasītajiem teikumiem jums nav aktuāls.

DIY Montessori materiāli matemātikas iesākumam

Pirms pusotra gada, uzsākot Montessori kursus, man šķita, ka matemātikas modulis nebūs man pārāk noderīgs, jo diezin vai tajā vecumā Katrīnai tas pārāk interesēs. Ar šo uzstādījumu kļūdījos, turklāt pat divas reizes. Pirmkārt, Montessori vidē matemātika ir uz katra soļa, ne tikai konkrētajā modulī un bērni ar to saskaras lielākajā daļā materiālu, turklāt, pat ļoti labprāt. Un arī pati matemātikas sadaļa sākas ar gana vienkāršiem un mazam bērnam saprotamiem materiāliem. Mana otrā kļūda – domāt, ka Katrīnai ap trīs gadu vecumu īpaši matemātika neinteresēs. Lielākā kļūda ever 😀 Viņa, izrādās, ir neliels matemātikas frīks, kuram iedot tik kaut ko paskaitīt, saskaitīt! Jau labu laiku mājās izdzīvojam šo posmu un skaitīšanas materiāli ir Katrīnas mīļākie. Jau pagājušajā pavasarī padalījos ar to, kā izveidot Pērļu trepes, ar ko ļoti labprāt mazie bērni, kas tikko mācās skaitīt darbojas, vienlaikus tās palīdz redzēt, kā katru skaitli veido dažāda daudzuma vienāda izmēra lietas (pērles), kā arī, atbilstošās krāsās, kas pēcāk “iet cauri” visai Montessori matemātikai.

Šoreiz par trim, ļoti viegliem, bet mūsu mājās arī ļoti noderīgiem materiāliem, ko paši esam pēdējā pusgada laikā uztaisījuši. Jāsaka, ka Katrīnai jau par tiem interese ir zudusi un neko jaunu vairs iemācīties īpaši nevar, bet tāpat, laiku pa laikam ņem tos un padarbojas, it īpaši, ja sastādu viņai kompāniju. Bet varbūt citam bērniņam, kurš nule kā ir savā skaitīšanas sensitīvā perioda sākumā, noderēs! Visi šie trīs materiāli ir no matemātikas bloka paša sākuma un, lai gan norādītais vecums, kad ar tiem sākt darboties, ir četri gadi, noteikti vajag skatīties, kad paša bērns izrāda interesi, jo Katrīna 3 līdz 3,5 gadu vecumā jau ir izdarbojusies ilgi un daudz, un es teiktu, ka šie materiālu mūsu mājās savu jau ir paveikuši.

SKAITĻU STIEŅI

Desmit, dažāda garuma koka stieņi, kas nokrāsoti 10 cm garos posmos sarkani-zilā krāsā. Stieņu garums no 10cm līdz 100cm, katrs 10 cm garāks par nākamo. Ar tiem bērns var apzināties, ka katru skaitli veido viens veselums, lai gan – sastāv no vairākiem posmiem, augot skaitlim, arī stieņi paliek garāki, ar šiem stieņiem bērns var fiziski “izdzīvot” skaitļus no 1 līdz 10.

Lai tos pagatavotu, aizsūtīju vīru uz Depo 🙂 – būs nepieciešamas koka līstes (mums 2,5×2,5 cm), kas kopā veido 5,5 m, tā, lai no tām var sazāģēt 10 stieņus – 10,20,30,…centimetru garumā. Sarkana un zila krāsa, krāsotāju līmlente. Līstes sazāģē nepieciešamajā garumā, ar smilšpapīru noslīpē galus. Jākrāso būs katras krāsas posmi atsevišķi, lai varētu malas norobežot ar līmleenti. Samēra 10 cm garos posmus un nolīmē ar krāsotāja līmlenti tā, lai būtu krāsojams pirmais, trešais, piektais… posms, tie būs sarkanā krāsā. Kad pāris reizes stieņi ir nokrāsoti un nožuvuši, ņem nost līmlenti un līmē no jauna virsū nokrāsotajiem posmiem, lai tagad krāsotu zilās daļas. Mēs katru krāsu krāsojām divas reizes. Kad arī zilie posmi ir nožuvuši – stieņi ir gatavi!

Ar stieņiem darbojoties, būtiski ņemt vērā, ka liekot tos kopā, pirmais posms vienmēr ir sarkans. Stieņus liek, sākot ar garāko, vienu pie otra. Sākotnēji ar materiālu māca pirmos trīs skaitļus – kad saliek visus stieņus, tad paņem uz leju pēdējos trīs (1-3) un strādā ar tiem, izmantojot trīs pakāpju lekciju (skolotāks izskaita stieņu garumu; lūdz bērnam parādīt un izskaitīt; jautā bērnam, lūdzot nosaukt – kas tas ir?). Stieņus skaita, pamīšus liekot pilnas plaukstas uz katru no posmiem.

SMILŠPAPĪRA CIPARI

Teorētiski – koka dēlīši ar smilšpapīra cipariem no 0 līdz deviņi. Tā kā man vajag tikai lietošanai mājās un tos cilā tikai viens bērns, nevis visa grupiņa, taisīju ļoti vienkāršu DIY variantu.

Nopirku biezu kartonu, ko sagriezu aptuveni 8X10 cm lielos taisnstūros, katru no tiem nokrāsoju ar zaļu akrila krāsu (krāsošanā iesaistīju arī Katrīnu un viņas māsīcu, abas bija sajūsmā, krāsojums maniem cipariem ir diezgan nevienmērīgs 😀 ). Kad tie bija nožuvuši, ar brīvu roku (nekad tā nedariet, ja jums ir tikpat briesmīgs rokraksts kā man, labāk izprintēt šablonus sev tīkamā fontā) uzrakstīju ciparus un pēc tam tos izkrāsoju ar struktūrpastu (nopirku hobija lietu veikalā Spice Home), ko nedaudz atjaucu ar ūdeni, lai būtu šķidrāka un labāk klātos. Kad cipari izžuva, materiāls gatavs! Šo Katrīna ļoti labprāt ņēma kopā ar lielajām pērļu trepēm, skaitot un liekot klāt ciparus.

Kā jau var noprast, ar šo materiālu bērns iepazīst, ka katram daudzumam ir atbilstošs rakstīts simbols – cipars. Kā arī, ar pirkstiem izvelkot ciparu, bērns jau gatavojas rakstīšanai.

“VĀRPSTIŅAS”

Materiāls mūsmājās jau ir ieguvis otro dzīvi un Katrīna tos izmanto par saskaitīšanas kociņiem, bet pamatā ir domāts, lai bērns saprot to, ka katrs skaitlis nozīmē atsevišķu objektu kopumu. Montessori vidē ar šo materiālu arī bērns iepazīstas ar nulli. Materiālu veido 45 vārpstiņas un koka kastītes ar kopā 10 iedaļām, kur katra ir apzīmēta ar noteiktu ciparu no 0 – 9.

Mēs mājās to izveidojām ļoti vienkāršotā versijā – aizsūtīju vīru uz Depo nopirkt apaļas koka līstītes, kuras pēc tam sazāģēja 12 cm garos stienīšos. Tā kā gribējām darboties praktiski uzreiz, tad ciparus uzrakstīju uz kartona un pieliku pie GiGibloks kastītēm, kas lieliski noderēja kā trauciņu, kur likt saskaitītās vārpstiņas.

Ar materiālu darbojas, vispirms noskaidrojot, vai bērns māk nosaukt visus ciparus. Tad norunā, ka katrā kastītē liks tik vārpstiņas, cik rāda skaitlis uz kastītes. Un, sākot ar viens, katru daudzumu kārtīgi paturot rokās un aptverot, kā sauja paliek aizvien pilnāka, saskaita visas vārpstiņas. Kad tas ir izdarīts, secina, ka vēl ir palicis skaitlis 0, bet vārpstiņu vairs nav un izrunā ar bērnu, ka tā ir nulle, kam neko nevajag, kas neko arī negrib. Katrīnai šis ļoti patika un viņa diezgan ilgi staigāja pa māju un, kaut kur ieraugot nulli, uzreiz teica, ka tā neko negribot :).

 

Neiegāju ļoti detaļās par materiālu izveidošanu, bet, ja kaut kas nav skaidrs – droši rakstiet, centīšos izskaidrot nesaprastās vietas! 🙂

Aktivitātes, ko sagatavot minūtē

Dažreiz ir sajūta, ka mammām nekad nav laika un dzīvē nepienāks brīdis, kad apstāties un īstenot kādu no lielajiem DIY projektiem savos pinterest’a dēļos. Realitātē tie tur stāv kā smukas bildītes, bet ikdienā uzvaru gūst “vienas minūtes aktivitātes”, kuras sagatavot ir ļoti ātri, vēlams – ātri arī novākt un visi nepieciešamie priekšmeti jau ir mājās. Vismaz man tās noteikti ir TOP sarakstā un plānotājā ir atsevišķa lapa, kur pierakstu tāda veidu aktivitāšu idejas, kas ienāk prātā, vai ieraugu interneta dzīlēs.

Tāpēc šoreiz – trīs mazas aktivitātes, kas vismaz Katrīnai spēj nodrošināt aizraušanos labu laika sprīdi un, galvenais – to sagatavošana prasa maksimums minūti! Protams, ar noteikumu, ka “izejvielas” ir mājās, bet jāatzīst – tās visticamākais jau ir katrā mājā ar bērnu, kurš sasniedzis vismaz divus gadus (te mājiens uz pompom’iem, kas varbūt nav katra pieaugušā dzīvoklī ikdienā 😀 ).

Pompom’u līmēšana uz burtiem (jebkādām citām līnijām)
Nepieciešama – lapa, zīmulis, PVA līme, pompomi, stipri nervi, ja ļauj līmi spiest bērnam.

Darbošanās – uzraksta uz lapas vārdu, ko bērns grib salīmēt no pompomiem, tad vai nu pieaugušais (tīrāks un precīzāks variants) vai pats bērns (tad jānodrošinās ar lielu daudzumu līmes..) ar līmi novelk pa līnijām burtam, ņem pompomus, liek uz līmes un viegli piespiež. Mēs likām burtu pa burtam – vispirms ar līmi vienu burtu, saliek pompomus, tad nākamo burtu.

Pirmajā reizē tā “uzrakstīja” – KATE, MAMMA, TĒTIS un iesāka vēl vienu KATE. Pagāja vismaz 40 minūtes koncentrēšanās un pacietīgs darbs, trenējot sīko motoriku!

Kad vārds salīmēts, tad es vēlreiz stingrāk uzspiedu pompomiem, uzliku virsū vēl vienu baltu lapu un lielu grāmatu – lai nospiežas. Vismaz kāda jēga grāmatām, tā kā lasīt tās vairs īsti laika ikdienā nav!

Krāsu aktivitāte – saspraudes un krāsainais papīrs

Nu, kā tad bez kādas aktivitātes, kas saistīta ar krāsām..Katrīna vēl aizvien mīl krāsas un bibliotēkā ņem lasīt to pašu krāsu grāmatu, kas jau ir mājās!

Nepieciešams – dažādu krāsu saspraudes, nelielas kartona lapiņas attiecīgās krāsās.

Paskatoties plauktā ar dažādiem kancelejas niekiem, noteikti var atrast krāsainās saspraudes (ja tādu nav mājās, var nopirkt jebkurā lielveikalā). Tad vēl nepieciešamas nelielas kartona lapiņas atbilstošās krāsās un viss – aktivitāte gatava.

Darbošanās: Parādīju Katrīnai, uzliekot dzelteno saspraudi uz dzeltenās lapiņas un amats bija rokās. Šis uzdevums Katrīnai nebūtu interesants tikai no krāsu skatpunkta, jo tas būtu elementāri, bet īstais izaicinājums ir – uzlikt mazās saspraudītes uz lapas. Kas tur bija ar to sīkās motorikas trenēšanu? Izcils vingrinājums tam!

Miltu sijāšana:

Ok, šī aktivitāte neprasa daudz laika sagatavoties, bet, lai būtu godīgi – novākšana gan nav tik vienkārša, kā iepriekšējiem! Bet par visu pēc kārtas.

Nepieciešams: lielāks trauks ar miltiem, kas sajaukti ar kaut ko, piemēram, pupiņām; neliels sietiņš, divas bļodiņas, karote – viss stāv vienuviet, vēlams uz paplātes, lai var paņemt vienā piegājienā.

Darbošanās: Noliek priekšā divas tukšās bļodiņas, blakus tām – bļodu ar miltiem un pupiņām, turot sietiņu uz vienas no tukšajām bļodiņām, ar karoti liek miltus ar pupiņām sietiņā, izsijā. Atlikušās pupiņas ieber otrā trauciņā. Tā darbojas, kamēr visi milti izsijāti. Vai kamēr apnīk.. 🙂

Šis vingrinājums vairāk palīdz acs-rokas koordinācijas attīstīšanai, bet, Katrīna, kad apnīk sijāt, arī sāk lasīt pupiņas ārā ar pirkstiem, kas arī nav slikti – jo trenē pincetes satvērienu. Tā kā, var atstāt bērnu darboties, ja nav satraukums pēc tam atklāt nopūderētu galdu, grīdu, dīvānu, drēbes…

 

Kad bēršanai pieiet nopietni

Bēršana ir viena no, man šķiet, populārākajām aktivitātēm, kas tiek piedēvēta Montessori pedagoģijai. Un nav jau nekas maldīgs – tieši bēršanas vingrinājumi ir daļa no Praktiskās dzīves vingrinājumiem, kas vienlaikus ar tiešo mērķi – pārbērt dažādos veidos dažādus produktus, pilda ļoti daudz būtiskus netiešos mērķus – sākot ar acs-rokas koordināciju līdz koncentrēšanas spēju attīstīšanai. Un, protams, kas gan var būt vēl lielāks prieks mazajam, kā tas, ka šī atkal ir viena prasme, ko pārnest uz ikdienas dzīvi, piemēram, palīdzot mammai sabērt visas sastāvdaļas mafiniem (Katrīnas gadījums). Mēs visi beram jau automātiski, pie šī procesa īpaši nepiedomājot, bet – skatoties, kādu koncentrēšanos tas prasa no bērna, ar kādu uzmanību un nopietnību tas tiek darīts – aptver, ka šī ierastā kustība nemaz tik vienkārša nav.

Kas man patīk šajos bēršanas vingrinājumos – parasti nav nepieciešams liels ieguldījums, lai tos sagatavotu mājas apstākļos. Dažādi trauciņi, dažādu izmēru un veidu karotes un, protams – beramais materiāls (un te var sākt no viena gala – rīsi, pupiņas, milti, zīles, zirņi…).

Bērna uzdevums, ko arī viņam nepieciešams parādīt – no viena trauka pārnest beramo vielu uz otru trauku – pārberot no viena otrā, izmantojot karoti, vai ko citu, ko nu mammas vai viņa paša radošais prāts būs izdomājis. Mājās, neskaitot kādus ex-promtum variantus, esmu izmēģinājusi sekojošos bēršanas vingrinājumus:

Pārbēršana no viena trauka otrā

Nepieciešami divi vienādi mērces trauciņi, tajos sabērtas mazās pupiņas. Katrīna pārber ar vienu roku turot osiņu, ar otru – balstot apakšējo malu pie “snīpīša”. Šis viņai sākumā bija mīļākais bēršanas vingrinājums, jo pupiņas arī ļoti jauku skan, kad tiek bērtas. Turklāt papildus interesi izraisīja paliknītis, kas pirms tam jāizrullē un tad viss jāsakārto uz tā. Grūtāk iet ar atpakaļ-ejošo procedūru, kad viss pašam arī jānovāc 🙂 Pirmās reizes tas bija interesanti, bet pēdējā laikā izdodas tikai ar piedāvājumu, ka darām to abas kopā. Bet pie tā mēs strādājam! Protams, pirmās reizes lielākā daļa pupiņu bija pa visu grīdu, bet – “practice makes perfect” un tagad jau Katrīnai sanāk pat nenobērt garām neko.

Pupiņu pārbēršana no viena trauka otrā

Pārnest zīles ar karoti no vienas bļodiņas otrā

Šī vingrinājuma lielākais pluss – zīles ir Katrīnas pašas lasītas :), tāpēc jo foršāk ar tām strādāt. Bijām Botāniskajā dārzā, kur salasījām burvīgas, mazas zīlītes, kurām vēl cepurītes ļoti labi turās klāt un izskatās kā tādas mazas podziņas. Tad nu uzdevums ir šīs zīles ar karotes palīdzību pārnest uz otru bļodiņu. Interesanti, ka zīlēm ir dažādi izmēri – dažreiz sanāk paņemt veselas trīs, dažreiz – tikai vienu lielu.

Zīļu pārbēršana ar karoti

Pupiņas ar mazu karoti uz citu trauciņu

Kad pārlikšana ar karoti jau Katrīnai gāja pavisam veikli, vingrinājumu sarežģīju – iedevu mazāku karotīti un dažādus traukus. Pārberot pupiņas no kokosrieksta uz deserta trauciņu, kas ir augstāks, jāpiedomā pie tā, lai arī karoti celtu augstāk. Tā var patrenēties pārbērt lietas no dažāda izmēra traukiem (kas īpaši noderīgi pie tās pašas mafinu cepšanas 🙂 ).

Pupiņu pārbēršana ar karoti dažādos traukos

Makaroni pudelē

Šis ir vingrinājums no klasiskās sērijas, jo, man šķiet, nav bērns, kuram nav dota krājkase ar monētām, lai iegūtu pāris minūšu mieru 🙂 Adaptējot to, iedevu Katrīnai trauciņu ar makaroniem un pudeli ar šauru kakliņu. Te jau pat nav jārāda, kas jādara – viss bija skaidrs uzreiz. Un tad, kad Katrīna atklāja, ka jautrākā daļa ir tieši pēc tam – visus tos makaronus ar lielu troksni kratīt ārā, kādu brīdi šis bija mīļākais vingrinājums.

Makaronu krāmēšana pudelē

Pēc tam praktiski var mafinus pati sagatavot 🙂

Visspilgtākais piemērs kā šīs, it kā niecīgās prasmes, pēc tam var pārnest ikdienā un izmantot, pavadot laiku kopā ar bērnu un vienlaikus arī kaut ko paveicot virtuves dzīvē – jebkuru cepumu, keksiņu, mafinu cepšana. Es parasti mājās visu sasveru pa trauciņiem un tad Katrīnai tiek svarīgākais uzdevums – sabērt visu kopā un samaisīt. Tik lepnu un priecīgu, kā tajos brīžos, viņu ne katru dienu var redzēt 🙂

Bēršanas labākais draugs ir liešana, kas ir arī Katrīnas vismīļākā aktivitāte, bet par to citā reizē!

*Aprakstītās aktivitātes ir vienkārši uzdevumi, ko katrs var mājās izmēģināt; tās nav precīzi atbilstošas Montessori pedagoģijā izmantotajiem vingrinājumiem.

2013. gads ir pavadīts, lai dzīvo 2014.!

Var redzēt, ka jaunais gads iesācies pavisam strauji, jo tikai tagad – 5.janvāra vakarā beidzot ir laiks apsēsties un uzrakstīt “nodevas” pirmo gada rakstu. Dienas starp svētkiem un pirmā gada nedēļa pagājusi tik ātri, ka jau šķiet – piedzīvots tik daudz, nevar būt, ka gads tikai nupat iestājies.

Tā kā bijām nolēmuši šogad svētkus svinēt savā šaurajā trīs cilvēku ģimenes lokā, tad gan Ziemassvētki, gan Vecgada vakars bija pavisam mierīgs. Bet laiks pa vidu… uh..ciemiņu straumes 🙂 Bet mums jau patīk!

Jēj, vēl kaut kas man… 🙂

Atskatoties uz 2013. gadu, varu teikt – noteikti pagaidām labākais gads manā mūžā! Ja līdz šim nepārspēts līderis bija bakalaura studiju laika trešais gads, tad nu tas ir zaudējis savas pozīcijas jaunās dzīves priekšā. Sākot ar lieliskiem grūtniecības mēnešiem, līdz Vecgada vakaram – tik daudz prieka, laimes, smaidu, sajūsmas, piedzīvojumu, Notikumu vēl nebiju piedzīvojusi. Domājot par mūsu, personisko pieredzi, Vecgada vakarā ar Jāni izspriedām, ka nav bijis nekas tik negatīvs, kas būtu iespiedies atmiņā, ko tagad atcerēties. Par pozitīvajām lietām gan nevarējām beigt runāt 🙂 Protams, ne jau visās dienās tikai spīdēja saule un mēs smaidījām, bija arī dienas, kad nekas nešķita pareizi, bet nevienu tādu konkrētu atcerēties nevarējām, tā kā kopsummā – 2013. gada bilance ir vairāk nekā pozitīva!

Notikumu NOTIKUMS, neapšaubāmi šajā gadā ir Katrīnas ienākšana ģimenē, kas pārvērta visu dzīvi. Turklāt tik ļoti, ka tam droši vien nemaz nav iespējams tā 100% būt gataviem. Un reti, kad paiet diena, kad nedomāju, kā mums ir paveicies ar tik lielisku, mierīgu un mīļu bērniņu, kas ik dienu iepriecina aizvien vairāk. Protams, arī tā nav tikai tīrā medusmaize, un ir dienas, kurās, kā es saku Jānim “mums ar Kati ir konflikts” un pašā sākumā dažas reizes ir bijusi tā sajūta “ko es esmu ar savu dzīvi izdarījusi”, bet, kad ar sevi sarunāju, ka tas ir normāli – palika daudz vieglāk. Un nu jau pēdējos pāris mēnešus ir tāda sajūta, ka es esmu atlaidusi nervus, līdz ar to, arī Katrīna ir mīlīga mieramika un dzīve ir pavisam izdevusies.

Katrīnas pirmais, ļoti nopietnais, Ziemassvētku vakars

Maziņais svētku kopsavilkums – ar pusgadu jaunu bērnu tie svētki gan tāpat vairāk ir pieaugušajiem, jo viņa ap astoņiem, kad mēs tik grasāmies sākt svinēt, jau dodas čučēt. Tad vairāk bija tā – noliekam Kati gulēt un sākam ēst svētku vakariņas 🙂 Tomēr dāvanu ļāvām Katrīnai pašai atvērt vēl pirms miedziņa un jāsaka, ka viņu daudz vairāk interesēja iepakojums. Savukārt Vecgada vakara lielais prieks man bija, ka aptuveni stundu ilgie skaļie salūtu blīkšķi mūsu rajonā, Katei gulēt vispār netraucēja! Tā kā sagaidījām gadu ar šampānieti, skatoties salūtu, nevis gultā, mierinot bēbi.

Toties jaunais gads mums iesākās ar lieliem priekiem jau 1. janvārī! No rīta, vēl vārtoties pa

Ar platu smaidu iekšā 2014.!

gultu, pēkšņi atklājām, ka Katei izlīdis pirmais zobiņš – nu meita ar ļoti precīzu laika izjūtu. Un skaidri zinām, ka iepriekšējā dienā tur vēl nekāds asums nebija. Parūpējās par to, lai pirmā zoba iznākšanas datumu vismaz mēs atcerētos.. Un, ja likās, ka nekas negaidītāks jau vairs nevar notikt, 4. janvārī mēs tikām uzaicināti šovasar kļūt par vedējiem! Tas gan bija brīdis, kad man likās, ka galvā no sajūsmas notiek salūts, jo jau sen sapņoju, kad beidzot tikšu pie šāda goda! Tā kā, visticamākais, bonusā lielajam vairumam bērnu lietu un recepšu, šad tad uzrakstīšu arī, kā mums veicās ar šo lielo, bet tik priecīgo darbu.

Lai visiem jaunajā gadā izdodas piepildīt savas ieceres un sasniegt arī tos sapņus, kas tikai pavīd kaut kur tālākajā prāta stūrītī! Dzīve izdodas, draugi!